Dzejoļi par dzīvi

Un viss /9

Pietrūka spēka, lai uzvarētu...
Pārtrūka stīga, kas stipra bija,
Apklusa elpa, kas elpoja vēl vakar...
Un sirds vairs nekad, tā nepukstēs -,

Es apskāvu Tevi vēl vakardien,
Teicu, lai pasmaidi man un turies,
Vēl dzirdēju Tavu balsi kluso, mīļo...
Bet šodien Tu nesaki man vairs neko.

Vairs palicis pēdējais foto, ko lūdzu,
Klusie vārdi Tevis teiktie un apskāviens,
Izjuka plāni un ieceres un viss, kas bijis...
Vairs paliks tik sāpes un atmiņas, viss ...

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Starp laika joslām /2

Starp laika joslām
Tīmekļiem apvīti,
Sirdī - pievilti, piesmieti un izsmelti...
Mēs esam tik tuvi...
Vistuvākie!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Mēs esam kā ziedi /33

Mēs esam, kā ziedi,
Kas plaukst un vīst.
Mēs esam, kā ziedi -
Plaukstoši, kad laimes lutināti

Mēs esam, kā ziedi -
Vītoši, kad skumju pārņemti
Mēs esam, kā ziedi
Tik daudz un dažādi -
Kas ērkšķos tīti,
Kas maigās lapās vīti.

Mēs esam tik dažādi,
Bet tomēr tik līdzīgi
Mēs visi reiz plaukstam
Mēs visi reiz vīstam!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Cerību zvaigznes /14

Asaras manas vējš izkaisa vējā,
Kā cukurs, kas lēnām izkusis tējā
Sirdī vien iestājas naksnīgais tukšums,
Carību zvaigznēm pildītais klusums.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Pleķi nedzēšami /1

Vārdiem ir tendence
izpausties dažādā nozīmē
ir grūti, tātad saprasties,
ja atsevišķa interpretācija,
ar daltonisma toņu tapetēm nolīmē
mūsu abpusējas sapratnes istabu,
kur tā vien šķiet – patiesums un grācija
valda, kad vārdi pār mūsu lūpām plūst

Un tā vien šķiet,
ka vienas krāsas tapetes izvēlēties
mums abu mūžīgā nelaime tiek –
mēs runājam, ne sarunājamiem...,
tāpēc domājam, ka redzam
vienu krāsu – sirdij tuvāko.

Un par cik mūsu krāsu prizma
top visu laiku gaismā vienā,
un, ja tā gaisma ir mūsu saule,
kura tik viena ir,
kas vārdu – tapešu rūpnīcā
galveno ražošanas enerģiju dod,
tad nav brīnums nekāds –
daltonisma toņi uz tapetēm rod
vietu, kā pleķi nedzēšami...

(Skumja nopūta)
Kaut nekad mēs nebūtu sarunājušies...

Atvērt dzejoli jaunā lapā...