Dzejoļi par dzīvi

Ticība /1

Kur mana ticība Tev?
Kur mana ticība sev?
Nogrimis zemāk par iespējamo -
Palīdzi piecelties.

Aizmirsts ir viss, kas svēts
Un kas vieno
Tu zini - nav viegli
Ir jācenšas noticēt.

Tas laiks pienāks drīz,
Kad mēs tiksimies
Bet nezināms nevienam -
Tik tev.

Bet līdz tam, ir jāsaprot
Ko dari, ko domā,
Kā būt...
Tu zini

Vienīgais, kas ir mūsu spēkos
Iet Tev tuvāk caur Tavu Dēlu,
jo Viņš ir:
”Ceļš, patiesība un dzīvība”.

Kur mana ticība Tev? -
Tā sirdī apslēpta,
Tā jāatrod.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Es esmu Jānis /9

Mans vārds ir Jānis, uzvārdu nav,
vakar Latvija teica man čau.
Man sirdī ir skumjas, vēderā - prieks,
pēc tautības esmu simtlatnieks.

Mans vārds ir Jānis, uzvārdu nav,
vakar runcis teica man ņau.
Viņš zīmēja nākotni gaišajos toņos,
es iekritu slazdā un paliku jaņos.

Mans vārds ir Jānis, uzvārdu nav,
vakar, beidzot, es teicu sev čau.
Tagad pats esmu augstākais slānis,
runcis un Latvija iztiks bez manis.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Theoretikos /1

Impērija uz māla kājām
un mūsu sala jau aizmirsta
un visu lepno, cildeno,
ar lauriem dižciltīgiem,
kāds ienaidnieks jau nolaupa.

Vairs neskan zvans uz kalniem,
kur apdziedāja brīvību:
bet tu jau brīvā ,Mana dvēs’le!
Tu tagad lido, jo neesi piederīga,
šai bodinieku saimei.

jau izpārdoti gudrība un gods,
un pūlis, saniknots un drūms,
sev gadu simtu mantu prasa.

Man tikai žēl,
jo ticēdams brīnumainai dailei,
Es nebūšu ne dievlūdzēju,
ne Dieva ienaidnieku vidū.

(Hannesa Korjusa atdzejojums)
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Nostaļģija

Laikam ejot,
Sniegam skrejot,
Klīst baumas-
Sāk zvaigznes bangot.

Lai domas iet un nāk,
Labākas top un sāk...
Sāk darbu, kas vēl paveicams,
Beidz naidu, kas sen izlaižams.

Uz katru gaišu domu,
Dod vienu laisku lomu,
Ko redz un dzird tie gaišie,
Kas palīdz krist un celties.

Par patiesu sauc to vienu,
Reizēm divus, bet ne vairāk.
Lai pāri paliek citiem ar,
Kas prieku, bēdas smieklus lej.
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Pie bērnības ezera /1

Stāvu pie bērnības ezera
un metu oļus kā viņās dienās.
Varbūt gribu iznīcināt
savu attēlu ezera spogulī?

Nevarēdami lidot,
kā ievainoti putni tie
nokrīt, sasitot spoguli
lauskās. Bet tikai uz mirkli.
Tagad es zinu, kāpēc
šurp nācu. Nācu klusuma
valodu mācīties.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...