Dzejoļi par ziemu

Baltās gaidas /15

Vējš sirmā eglē smeldzoši vijoli spēlē…
San līdzi tai spurainie čiekuri klusi,
Un gaidās trīs koka satrauktā sirds.

Kaut kur ziema atver savas dārgumu tīnes,
Pārcilā sarmas lakatus, puteņa šalles,
Iešuj lāsteku pogas sniega kažokam mīkstam.
Un tad…
Liegas dūnas noslīd uz egles zaļajiem pleciem,
Un rāmā mierā norimst drebošā sirds.
Par dzidriem sidraba zvaniem kļūst čiekuri brūnie,
Vējš baltā eglē baltu vijoli spēlē…
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Sniegavīrs /37

Iemērkti pirksti mellenēs,
Noslēptas kājas rēgojas.
Pats paslēpies mēnesnīcā
Aiz melnas mazas eglītes.

Klusītēm uz pirkstu galiem
Lavījās cauri viņš,
Ejot garām sniega mājām,
Apstājās sniegavīrs.

Piesteidzās klusi pie stikliņa gaiša,
Pavērās mājiņas iekšpusē.
Redz eglītē mantiņās raibi košās
Svētku noskaņa pulsē.

Devās sniega vīriņš uz nākamo māju
Tur, kur svētku galdu klāj,
Noskatās uz sārtiem vaigiem,
Saprot, ka nu še ir labi.

Un tā ciemu mierīgo
Sniegavīrs izriņķo.
Krustu šķērsu, iekšā ārā
Bijis viņš ir katrā mājā.

Nu ar saviem melleņpirkstiem
Tagad sēd aiz melna koka.
Sudrabzilā mēnessgaismā
Nespīd kāja, nespīd roka.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Vakars pilsētā /22

Garām namiem žilbinot un spīdot,
Zelta acīm sliedes vērodams,
Bezgalīgiem drāšu tīkliem īdot,
Aizskrien tramvajs, tumsā zvērodams.

Alejās zem piesnigušiem zariem
Nāk jau pusnakts miera eņgelis,
Pavadīts no baltiem debess gariem -
Lūdzot augšup rokas pacēlis.

Tad vēl skan un apklust soļi klonā,
Aizmirdz zelta matu pīnijas . . .
Un tik sniedziņš vien vairs pusnakts fonā
Zīmē baltas ziedu līnijas.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Miljoniem sniegpārslu /24

Sala pieskāriens…
Un gaisma zūd,
Bet sirdīs šai gaismai,
Uz mūžu būt…

Pārslu eņģeli…
Tiem spārni trausli,
Kūst tie saujās,
Bet daile to stipra –
-tie plaukstai klāt kļaujas..

…Viņi kusīs Zemes plaukstā,
Dzīvību padzirdot radīs…
Īstenosies vēlme skaļi paustā –
- viņi mūsu sirdis vadīs!

Cik daudz eņģeļu te bijis,
Ka to pūkas baltās…,
Aizdzen prom skumjas saltās?

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Sals alkst tevi noglāstīt /23

Sals alkst tevi noglāstīt,
Kaut nedaudz mīļuma izrādīt.
Ir viņa laiks un tas būs īss,
Viņš vēlas sevi parādīt.

Vai vēl kāds kokus izdaiļot tā māk?
Un krakšķināt, kad ezers
aizsalt sāk?
Putniem liek tas pulcēties
Un ar sārtām pīlādžogām mieloties.

Kad rīts ir jauns un kristāltīrs,
Tavi pleci nezināmā dejā trīc.
Lai acis izkūst leduspuķu līksmē,
Un elpas dūmi gaisā patiesību zīmē.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...