Dzejoļi par dzīvi
Vakarā /5
Nāk vakars no tālas un teiksmainas malas,
Ne putniņš vairs dzirdams, ne ūdeņa čalas.
Tik mākoņu buras
Vēl kvēlo uz jūras,
Tad satinas lēnām un nodziest aiz salas.
Dus zilganie sili, dus lauki un sētas,
Dus debesis mirdzumā dziļas un svētas,
Tik dvēsele nedus
Kā zāle zem ledus -
Tā mostas no jauna, un sāpēt sāk rētas.
Laiks un darbs /7
Kā ūdens nemitīgs
no augstas klinšu kraujas
Laiks dziļā mūžībā
ar dzīves mirkļiem raujas.
Bet ir kāds lielāks spēks,
kas uzveic laika varu,
Ar nemirstību tas,
ar lauriem kronē garu.
Kā pērles gadi kļūst,
kad viņš tos satver rokā
Un rotā mirdzošā
sien beidzot vienā lokā.
Mēdz saukt to likteni,
kas spēcīgs, spožs un skarbs,
Bet tas mīt ikdienā,
un viņa vārds - ir darbs.
Zvaigznei /3
Ak, zvaigzne tālā, laipni lēnā,
Tu - mūžam nevīstošais zieds
Virs padebeša iedzeltēnā,
Kad mežiem pāri nodziest riets!
Cik tūkstoš acīm naktī klusi,
Kad viņas izmisumā kvēl,
Tu neesi jau spīdējusi
Un cikām nespīdēsi vēl?
Cik tūkstoš sirdīm spēku dvesi
Tu, mācīdama sāpes ciest,
Kaut pati dzirkstele tik esi,
Kas riņķodama tumsā dziest!
Laimīti auklējot /2
Laimīt, mans sīkais bērns,
Kad liela tu augsi?
Kad tavas acis zvīļas kļūs,
Kad mani tu vārdā sauksi?!
Kā bērnu uz rokām šūpoju
Vēl tevi un klusi smaidu,
Kad kļūsi reiz liela un cēla -
Es gaidu un nesagaidu.
Laimīt, mans sīkais bērns!
Skan dienas kā sudraba zvani
Caur smaidiem klusas asaras
Vai acīs man nepamani?
Uz debess fona /2
Uz debess fona violetā naktī,
Kur melni stobri draudot gaisā stīdz
Un uguns liesmas izspļaudami taktī
Kā tumšās sāpēs vējiem dvašo Iīdz,
No karstām telpām iznācis es skatos
Un redzu atkal debess dziļumā -
Pa Piena Ceļu aizbrauc zvaigžņu ratos
Mans sapņu valdnieks zilā mūžībā.
Tā aizies viss, kas dzīvē mūžīgs šķietas,
Spēks, griba, darbs, bez gara nav nekas,
Jo debess dailei nav virs zemes vietas,
Cik sapnis liels tik cilvēks - sīks un mazs.
RSS |
Kontakti |
Lapas karte
