Dzejoļi par dzīvi

Lūgšana /2

Lai zemei sāpes nav,
kad manas kājas to min.
Lai puķei jācieš nav,
kad bērns viņu vainagā pin.

Lai avotam raudošos viļņus
auklēt nav grūt,
kad nakts ir tumša un gara,
un lai nav neviena
— ja tas var būt —
dvēsle bez saules stara!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Spīts

Katrs solis ir grūts
un katram seko vēl grūtāks,
nesot atziņas sāpes;
savas un citu.

Un tomēr
soli pēc soļa,
ļodzīgiem ceļiem, kaut rāpus
tu nes -
nes, lai nebūtu akls. 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Gliemežnīca

Vecāku guļamistabā pie spoguļa stāvēja iesārta
gliemežnīca.
Pielavījos tai klāt uz pirkstgaliem un spēji piegrūdu
to pie auss.

Gribēju vienreiz pieķert, ka tā neskumst pēc
vienmērīgajām šalkām.
Lai arī biju vēl mazs, tomēr zināju, ka, pat ja kādu mīl
ļoti, ļoti, reizēm gadās par to aizmirst.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Es ieklausos /2

Es ieklausos... Šķiet, ka mani
Šai brīdī kāds atceras...
Kā mūzika - neatvairāmi
Un mānīgi smaržojošs dārzs.

Kā atmiņa - līdzīga dvašai,
Kā smaids, ko ar pūlēm jauš...
Kā cerība, kurai pašai
Jau sen vairs cerības nav.

Kā lai zinu, ko es gaidu,
Ja pat sirds to neizprot..
Vien klausos un jūtu smaidu,
Kurš negrib no manis neko.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Kas zin /2

Kas zin, cik paies vēl gadu,
Varbūt pat veseli simts,
Cilvēks nezinās dvēseles badu,
Jo viņš bez dvēseles dzims.

Mākslu mūzas sēdēs bez maizes
Un diedelēs garozas ielās,
Bet dzejnieki dvēseles aizstās
Ar jaunām ķīmiskām vielām.

Un ķīmiskas vielas tecēs
Pa artērijām un vēnām,
Un nomainīs paaudzes vecās
Ļaudis bez dvēselēm gēnos.

Tiek cildināts dvēseles seklums,
Tiek dvēsele plosīta driskās,
Šos trīszilbju vārdus meklēs
Vārdnīcās arhaiskās.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...