Dzejoļi par dzīvi

Neaizmirsti sevi /9

Visnežēlīgāk cilvēks apkrāpj sevi –
Pats sacer pasakas un pats tām tic,
Pats, cita vietā solījumu devis,
Cer sagaidīt, ka tiks tas piepildīts.

Visneprātīgāk cilvēks māna sevi –
No ilūzijām namus paša rokām ceļ.
Tiem loga rūtīs ieliek rozā plēvi,
Bet durvīm priekšā klintsakmeni veļ.

Visnesaudzīgāk cilvēks izdzen sevi,
Kad svešu viedokli par uzraugu sev ņem,
Un tad pret kalnu tā kā klibu ķēvi
Viņš savu sirdsapziņu nomirt dzen.

Vislīdzjūtīgāk cilvēks žēlo sevi
Un likteni par noziedznieku sauc.
Jo kur tad ir tās puķes, kuras nevīst,
Kad vēja spārniem dienas garām trauc?

Bet kurš gan, cilvēk, rūpēsies par tevi?
Kurš tavu laiku īstā vietā liks?
Kurš tavā vietā realizēs sevi
Un kam gan prieks par tavu mūžu tiks?

Un tāpēc, cilvēk, neaizmirsti sevi
Un neļauj citam tavā vietā lemt,
Jo īsts ir tas, ko tu ar sirdi redzi,
Un paliekošs, ko var ar prieku ņemt!

Kad šaubu krustceļos
dzen nevarība,
bet liekas - likstās
vainojams kāds cits, -

ir dūrē jāvāc
visa sava griba
un tam, ka uzvarēšu, -
jānotic.

Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst -
Nekā jau nepietrūkst.

Bet skaidri jūti,
Pirmais sniegs kad snieg,
Ka nepietrūkst,
Bet arī nepietiek.

Jo tas, kas dabūts,
It nekur nav liekams,
Un tas, kas liekams,
Ir tik nepietiekams.

Un tad, kad zvaigzne krīt,
Tā it kā iekož:
Viss nepaliekošs ir
Un nepietiekams.

Ieskaties arī