Dzejoļi par dzīvi
Pie bērnības ezera /1
Stāvu pie bērnības ezera
un metu oļus kā viņās dienās.
Varbūt gribu iznīcināt
savu attēlu ezera spogulī?
Nevarēdami lidot,
kā ievainoti putni tie
nokrīt, sasitot spoguli
lauskās. Bet tikai uz mirkli.
Tagad es zinu, kāpēc
šurp nācu. Nācu klusuma
valodu mācīties.
Draudzība /27
Ikkatris to zin,
Ikkatris to reiz jutis,
Tāpat sāpināts, maldināts,
Jo draudzība.
Jo draudzība ir cieša,
Vēl stiprāka un koša top,
Tā nerimstas ne brīdi,
Līdz veldzēta kļūst.
Tai gards šķiet malks,
Kas rauts no atmiņām,
Vēl gardāks smaids,
Kas tavā sejā spīd.
Jo draudzība mīt manī,
Ko dodu knaši Tev,
Bet gaidu es mirkli,
Kas, jo ātrāks kļūst.
Runāt kļuvis moderni /1
Runāt kļuvis moderni,
vārds tapis par miesu.
Klusēt būtu ačgārni,
mazulim piens par liesu.
Runāt kļuvis moderni,
lai iztiesātu pēdējo tiesu.
Esam jau mutes pabērni,
izpirksim sevi ar miesu.
Runāt kļuvis moderni,
vārds tapis par tiesu.
Klusēt būtu vareni,
lai meli taptu par miesu.
Me I sit? /5
nuja nu
koncerts jau sācies
es taču teicu nebraucam pa tām
līkumotajām ielām
tā
kaut kas iebiris kurpē
neērti knosīties taču
koncerts jau sācies
kas tad mums te ir
dažas vietas tālāk
sēž meitene
krokodilādas kleitā
un lēnām sūc alu
cik tumšs
jāsāk baiļoties
vai atcerēsimies
kur bija izeja
ja tā dāma
uz skatuves
sadomās dziedāt
ne
Uzrādījumi
Tie ir lieli, slapji suņi,
Kuri izēd murgus
No tavas apziņas stūriem –
Viss lievenis tur nopēdots dubļains,
Bet toties tu guli mierīgi.
Tas ir stūra veikals,
Kurš agrāk sauca pie sevis tos,
Kuriem diena jau tās sākumā
Bija zudusi un nederīga.
Tagad te ir veca asfalta vižņi,
Kuri sadur kājas
Nomales ģimeņu bērniem.
Tas ir satiksmes depo,
Kurā pamostas strāva,
Un metāla gliemeži
Izlien ielās
Savus glābjamos meklēt.
Tās ir debesis, kuras tevi
Noliek uz kājām, neļaujot nokrist
Vai salīkt zem lietus,
Kuru pašas sūtījušas.
Tā ir tava māja,
Kuras priekšā tu stāvi un
Domā par durvju kodu,
Par rītdienas tikšanos,
Par saulaino rītu
Pirms piecpadsmit gadiem.
Stāvi un domā.