Ziemassvētku dzejoļi
Es ticu mūžīgai apsnigšanai (10)
Es ticu mūžīgai apsnigšanai,
Ticu saulgriežu sniegiem,
Kas zemi tīru un mirdzošu padarīt māk.
Ticu Ziemassvētku brīnumam,
Kuram dvēselē jāienāk.
Kluss... (3)
Kluss... un ieskanas durvis kā vienmēr,
Tik kluss – ka vēlētos apstāties reiz.
Viss kluss. Un, pieverot acis, vien liekas.
Ka klust viss uz šīs pasaules.
Nāk Jaunais gads, nāk egļu smarža liega,
Un viegli baltas pārslas slīd.
Bet sirdi nevar ieputināt sniegā,
Tai jāiet lielus sapņus piepildīt.
Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam
klusumam, aiz kura ir
kaut kas mīļš, sen aizmirsts
un pazaudēts, kas mums
atkal no jauna jāatrod...
Ziemassvētku dzejolis 2 (12)
Pār galvu zaļas egles slienas
Visapkārt mežs, mūžzaļais mežs
Te rūķi vada savas dienas
Un sūnas savām gultām plēš
Pa kokiem vāverītes lēkā
Tur savā alā āpsis snauž
Tik sīlis skaļā balsī brēkā
Kad redz kā zaķis krūmus grauž
Te vienā mirklī sasnieg sniegi
Caur pārslām ziemeļbrieži trauc
Tiem kamanās ir ziemas prieki
Un maisos dāvanu tur daudz
Ja sanāk iet tev viņiem pretim
Ar savām acīm redzēt to
Tad jautā droši sala tētim
Ir viņam viss, ko iekāro
Tur rūķi eglītēs šai naktī
Dedz svecītes un priecājas
Tie, saņēmuši dāvaniņas
Līdz rītam mežā līksmojas
Kad beigsies nakts un saule ausīs
Būs kluss un mierīgs ziemas rīts
Pat sniegā neredzēs vairs pēdas
Jo būs viss balts un notīrīts
Ziemassvētku vakars kad satumst aiz loga (23)
Ziemassvētku vakars kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ik viens, ja vien sirdī mīt prieks.
Ziemassvētku naktī ieklausies (16)
Nāc, Ziemassvētku naktī ieklausies,
Kad debesīs sniega dzirnavas maļ.
Mums cerība laimes pakavus
No zvaigžņu mirdzuma kaļ.
