Dzejoļi par dzīvi
* * * (12)
Mēs esam, kā ziedi,
Kas plaukst un vīst.
Mēs esam, kā ziedi -
Plaukstoši, kad laimes lutināti
Mēs esam, kā ziedi -
Vītoši, kad skumju pārņemti
Mēs esam, kā ziedi
Tik daudz un dažādi -
Kas ērkšķos tīti,
Kas maigās lapās vīti.
Mēs esam tik dažādi,
Bet tomēr tik līdzīgi
Mēs visi reiz plaukstam
Mēs visi reiz vīstam!
Cerību zvaigznes (9)
Asaras manas vējš izkaisa vējā,
Kā cukurs, kas lēnām izkusis tējā
Sirdī vien iestājas naksnīgais tukšums,
Carību zvaigznēm pildītais klusums.
Pleķi nedzēšami (1)
Vārdiem ir tendence
izpausties dažādā nozīmē
ir grūti, tātad saprasties,
ja atsevišķa interpretācija,
ar daltonisma toņu tapetēm nolīmē
mūsu abpusējas sapratnes istabu,
kur tā vien šķiet – patiesums un grācija
valda, kad vārdi pār mūsu lūpām plūst
Un tā vien šķiet,
ka vienas krāsas tapetes izvēlēties
mums abu mūžīgā nelaime tiek –
mēs runājam, ne sarunājamiem...,
tāpēc domājam, ka redzam
vienu krāsu – sirdij tuvāko.
Un par cik mūsu krāsu prizma
top visu laiku gaismā vienā,
un, ja tā gaisma ir mūsu saule,
kura tik viena ir,
kas vārdu – tapešu rūpnīcā
galveno ražošanas enerģiju dod,
tad nav brīnums nekāds –
daltonisma toņi uz tapetēm rod
vietu, kā pleķi nedzēšami...
(Skumja nopūta)
Kaut nekad mēs nebūtu sarunājušies...
* * * (6)
nežēlo sevi, ja sāp
mācies iznīcināt un glābt.
melo, taisnojies savā priekšā,
draudi sev, zobenu ceļot.
pati sev esi laiks -
dārgs, nesavaldīgs.
pati sev - uguns,
kas pelnus kaisa.
nozodz laiku,
brīdini domas
par to, kas būs
zemē triektais.
* * * (6)
vai tu esi mirklis?
tik skaists un burvīgs,
lai gaistu, dzistu,
zustu ātrāk par
krītošu zvaigzni,
kas vēl pēdējos mirkļus zibsnī
pie debesīm.
mirkli, kamdēļ tevi
neviens nespēj izmērīt, izskaitīt?
