Dzejoļi par dzīvi
Nogurusi sieviete autobusā (1)
Nogurusi sieviete autobusā
salīdzina manu stāvu
ar savas meitas stāvu
salīdzina manas kurpes
ar savas meitas kurpēm
salīdzina manas acis
ar savas meitas acīm
salīdzina mūsu dzīvi
ar pašas dzīvi
salīdzina savu dzīvi
ar nesalīdzināmām sāpēm
autobuss pagriežas
un nonāk pie slēdziena
un nonāk pie slēdziena
Viens no tiem rudeņiem (3)
Tā bija viena no tām vasarām
Kad skumjas noved malā apsēsties
Un tu brīvi palaid straumi vaļā
Laiks iztek
Bet tu nesaproti
Pa kuru laiku
Pienāk rudens
Un tu pasaki sev
- Tas ir viens no tiem rudeņiem
Pieradinātāja (5)
es strādāju par pieradinātāju.
es pieradinu gultas pie palagiem
tik miltainiem čaganiem
kā vārītas cūku pupas.
es pieradinu dilles pie zupas
šķūni pie smaržīga siena
un pirtsslotiņas pie dibeniem.
es mēģinu pieradināt
stārķus pie rudens
apšubekas pie groza
un krāsni pie sīpolu virtenēm.
līdz beidzot tā diena nāk
braša un koša
kad dzīve grib mani pieradināt.
drošāk
nāc drošāk
Tev izkrīt no rokām pudele (1)
Tava meita no lauskām būvē sev pili.
Drēbes piesūcas vīna un viņa visu mūžu tā smaržos –
Pēc kņadas, asinīm un rūgtuma.
Neviens tavu princesi neredzēs,
Izelpa glāstīs šo namu.
Ikviens viņas kliedziens vai lūgums –
Ar pirkstiem uzrakstīts uz pils sienām –
Tūlīt aizrasos.
Vien pēc tam,
Kad būsi drošs –
Viņas balss un augums ir sadrupuši –
Tu savāksi lauskas no zemes un norīsi tās –
Savas meitas vienīgo patvērumu.
Kartogrāfs (1)
viņš iezīmēja papīrā ielu
rūpīgi ieskicēja trīs- un četrstāvu namus
dažus tikko salapojušus kokus
uzšņāpa
stabus ar satiksmes ugunīm
un nedauz graciozākus ielas spuldzēm
vēl piešķieba galvu pārskatīdams
vai viss tieši tā kā jābūt
tad – neticami lielai laimei
vai nelaimei pretim –
pats aizstaigāja pa šo ielu
