Dzejoļi par dzīvi
Me I sit? (5)
nuja nu
koncerts jau sācies
es taču teicu nebraucam pa tām
līkumotajām ielām
tā
kaut kas iebiris kurpē
neērti knosīties taču
koncerts jau sācies
kas tad mums te ir
dažas vietas tālāk
sēž meitene
krokodilādas kleitā
un lēnām sūc alu
cik tumšs
jāsāk baiļoties
vai atcerēsimies
kur bija izeja
ja tā dāma
uz skatuves
sadomās dziedāt
ne
Uzrādījumi
Tie ir lieli, slapji suņi,
Kuri izēd murgus
No tavas apziņas stūriem –
Viss lievenis tur nopēdots dubļains,
Bet toties tu guli mierīgi.
Tas ir stūra veikals,
Kurš agrāk sauca pie sevis tos,
Kuriem diena jau tās sākumā
Bija zudusi un nederīga.
Tagad te ir veca asfalta vižņi,
Kuri sadur kājas
Nomales ģimeņu bērniem.
Tas ir satiksmes depo,
Kurā pamostas strāva,
Un metāla gliemeži
Izlien ielās
Savus glābjamos meklēt.
Tās ir debesis, kuras tevi
Noliek uz kājām, neļaujot nokrist
Vai salīkt zem lietus,
Kuru pašas sūtījušas.
Tā ir tava māja,
Kuras priekšā tu stāvi un
Domā par durvju kodu,
Par rītdienas tikšanos,
Par saulaino rītu
Pirms piecpadsmit gadiem.
Stāvi un domā.
Viņa arī raksta dzeju
padzert ar dzejnieku šnabi, šķaidītu melnā tējā
kaut kur cīruļputeņu laikā
viņi visi pārāk aizņemti rakstot haikas reklāmām
nopērc lielveikalā to ķīmisko sulu
tas ir kā pirkt dzejoļu krājumiņus
pa mazam malciņam
tas ir kā dzert daugavas ūdeni
no vanšu tilta
ar salmiņu
tai čiepiņai ar brillītēm un svārkiem virs ceļa
ir sešpadsmit gadu un vasarā vairs nebūs
viņa arī raksta dzeju
dranķīgu, saprotams
cukurotu, neveiklu un nu vispār,
ko gan tāds skuķēns saprot no dzīves
(viņai vajadzētu nopirkt lēcas, uzkrāsot lūpas,bastot skolu,
klusēt, izlikties par mūzu un šad tad uzsmēķēt zāli)
Altārītis
un dievs ar savām dalītajām personībām
un dievs gluži vai noslīcis upuros
vieni ceļ mūrus, citi grauž savus būrus
un dievs ar pītera pena sindromu
un sīki cilvēciņi ar dieva sindromu
altārītis- patvārītis
un tauta pērk ķīnā šūtus krekliņus
uz kuriem uzprintē ‘free tibet’
un pusdienojot mēs runāsim par britniju
un pēc tam par palestīnu
un pasūtīsim labu deserta vīnu
un maziem puisīšiem neviens neprasa
vai viņiem patiktu spēlēt kariņos
un mazām meitenītēm
pēkšņi liek spēlēt mammās bez tētiem
un zināšana uzliek par pienākumu zināt
un tās avīzes slinkums sadedzināt
Viņa
viņa pagodina izbāzeņus ar savu klātbūtni,
ieradusies uz kāršu partiju parūkā, kas
pieskaņota precīzi tēlotajam mulsumam.
un spēlētāji paslēpj piedurknēs trumpjus,
viņa – žiletes gadījumam, ja zaudētu spēli.
mēs nevaram būt pārliecināti, ka telpas un
diennaktis, ko viņa neapdzīvo, patiešām pastāv.
pat gadalaiki ir viņas kaislīga izdoma. mūsu
soļi draud jebkurā brīdī ievilkt mūs sevī.
tāpēc mēs tā cenšamies, lai viņa neaizmirstu
par mums un piedotu mums mūsu parādus tā,
kā vien vējpūta spēj piedot čukstam,
savam parādniekam.
