Dzejoļi par dzīvi

Laiks, kas pieder mums /9

Celties un iet
Nebaidīties pretī mērķim skriet
Domāt un spriest
Jaunas domas pasaulei sviest
Redzēt un dzirdēt
Atļauties sevi palaikam kritizēt
Runāt un darīt
Nākotnes sapņus tuvumā skatīt.

Tvert un ķert
Gudrības avotā atziņas smelt
Sajust un saprast
Sevi tālākos meklējumos atrast
Mīlēt un cienīt
Visu jauko kā konfekti papīrā ietīt
Vērot un būt
Laikā, kas zūd
Smiet un kliegt
Par pagātni, ko neatgriezt.

Palikt un varēt
Visas domas kā dzīvību saudzēt
Turēt un spēt
Sevī labo vairāk sēt.

Ieklausies vārdos šajos
Skaties laikā nevis gados
Pastāvēt un pārmainīties
Nav par ko brīnīties
Laikā, kas pieder mums
Tālāk prast cīnīties
Un dzīves skaistumā iekļauties.
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Draugs /13

Kad es krītu, tu saņem sevī spēku, lai paceltu mani,
kad es lidoju, Tu dod spēku maniem spārniem,
kad mana sirds lūzt, tu tās drumstaliņas cieši salīmē, lai tā nekad atkal nesalūztu,
kad es skrienu, bet netieku tev līdz, tu apstājies, pagaidi mani, padod roku un mēs skrienam kopā,

kad es klausos tevī, tu runā skaidri un no sirds, lai man būtu vieglāk saprast,
kad es skatos debesīs, tu uzsēdies uz mākoņmaliņas un steidzies mani sveicināt,
kad es vēlos just gaišumu, tu centies izgaismot visu pasauli, lai man tā nekad netrūktu,
kad es eju, tu vienmēr man nāc līdz, lai es nejustos vientuļi,

kad es saņemu plaukstās smilšu kaudzīti, tu ķer katru smilšu graudiņu, lai tie neizkristu no manas plaukstas,
kad es raudu......................nē, tu man nekad neliec raudāt.
Jā...
man ir Draugs.
Īsts, patiess, rozā un jauks.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Vakars aiz mana loga /2

Skat, cik debesis šodien skaidras
un mierīgas,
un kaut kur arī klusa zvaigzne
no vientulības mūk.

Tāds klusums un miers šovakar.
Šķiet pasaule uz brīdi apstājusies
un pat mans vientuļais sētas sunīts
ir kaut kur aizmaldījies.
Es ceru, ka uz labākiem laukiem,
Kur vientulības un bada nav.

Satumst,
tik skaista laterna
savā grācijā caur tāliem kokiem atspīd
un tālumā kāds vecs vīrs
ar spieķīti pie laternas stāvēdams
citiem mīlestību no plaukstas dāvā.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Mūžība /4

Debesis iekrita manī -
pūkainā mākoņu sapnī.
papardes izauga cauri
vīgriezes izlūdzās sauli.
Pakalni pārtapa kalnos,
Dūkanie kumeļi salnos.

Uzplauka rozes baltas,
Izklīda atmiņas saltas.
Kluss, plūstoš kā jūra bez viļņiem-
Kā kāpas bez dzeldošiem ziediem.
Paņēma mani mīļi saujā
Bezgalīgā klusumā straujajā.
Dzīvā, mierīgā gaismā,
Tā bija mūžības varenā plūsma,
Un kļuva par visu vienā -
Ciešanās, mīlestībā, atklāsme un dzejā.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Ceļa jūtīs

Vai zvans jau skan? Vai miegā dzirdu?
Vai jāpošas?... Jā, tiešām sauc:
Ai, jaukais sapnis, tevī mirtu,
Kur piedzimis, kur prieku daudz!

Jau aicina uz miera telti,
Kur varenais man aires sniegs;
Pār jūru jābrauc, viļņi celti
Kā kalni, kurus skūpsta sniegs.

Ai, bērnība! Ai, saules dienas!
Vai tikai reizi spīdat jūs?
Vai neredzēšu vairs nevienas,
Vai tikai mācies debess būs?

”Jau šķīries!...” čukstu vēl uz sevi
Pie altāra, kur svētums mirdz;
Ai, bērnība, es skūpstu tevi!
Tev pieder mana bērna sirds!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...