Dzejoļi par dzīvi
Dzīvot ugunī
vasaras piegarša visā.
telefonklausulē, kas apēsta vakar.
stikla glāzē, kas atstaro ūdeni.
pienenēs, kas iekrīt,
un kļūst vēl nekad nebijušas.
izspiestā smaidā, kas brīdina neuzķerties.
dzīvot ugunī
dzīvot ugunī.
bez spriedelējumiem.
un citiem veiksmīgi ievazātiem trikiem.
izvirzīt sirdi ārpus ķermeņa gabarītiem.
jau vēls.
(pliki paliksim un tālāk netiksim.)
Sapnī nevar redzēt krāsas (2)
sapnī nevar redzēt krāsas -
papīrs sprakšķ zem zīmuļgala
sadzirdama balss kas tuvojas
ar lielu un tumšu vidu
un pūkotām maliņām
tad topu es noplēsts
iemīņāts darba dunā
skrienu pa koridoriem
man tuvojas mehānismi
ar eļļainām dzensiksnām
āķiem un aplupušām
zaļas eļļas virsmām…
tā bija pirmā krāsa
Uz nākamo gadsimtu
Īstenība pakāpeniski pārvēršas par neīstenību.
Tu izlasīsi šos burtus, ko atstājusi tinte,
un vēl pārmetīsi, kā skudrai - miza
tās lēnību.
Atceries, ka ļaudis pamet dzīvokli tikai svarīgu
ieganstu dēļ: uzlec īres maksa, uzkrīt kadru samazināšana;
nākotnei vienkārši telpa nepieciešama
bez viņiem.
No otras puses, ņemsim zvaigznājus. Kā teiktu tiesnesis,
ciktāl gaismas ātrums tiem - katastrofa,
to klātbūtne ira prombūtne, un esība - vien neesamības
sekas.
Tā, gadiem ejot, pierādījumi kļūst svarīgāki nekā noziegums, dienas –
interesantākas nekā dzīve; tā ar skopu
pieturzīmi aizstāj balsi. Jebšu no tevis nesagaidīt ne atmiņas,
ne teleskopu.
* * *
pilsēta aizaug
lēni aizmirstām sejām
logu biezokņi pamāj aiz paraduma
tikai tāpēc ka balss spiež uz varžacīm
un kauc katrā dubļu pliķī
tikai tāpēc ka sev kāds aiznaglo muti
un sajūk prātā
kad klusums uzrīko dzīres
visiem vientuļiem kam šeit nav paredzēta vieta
un dzīve ir aizsvīdis stikls
uz kura viss sadalīts laika joslās
pa solim pirms un pēc durvīm
kas nekad neveras ciet
* * *
un tā fatamorgāna sviedrē acis un pirkstu galus
dūmu pakalna zaļā zāle
izslīd miklās delnās un vārdi
mijkrēslī dedzina putnus
pats sevi esi nolēmis aiz simtiem
par vienu un vienīgo spoguļa aci
iekrist atpakaļ klēpī un elpot
vēl pirms dzīvības cilpas kaklā
un lietu tu gaidi
lai varētu atvērt kā aizkara zīdu
mazām pēdiņām nolīst otrā pusē
sausi notirpt un būt pa īstam
apvārsnī mākoņi burzās un zibens
greiziem zobiem lauž stikla miesu
bet tu krizdams uz katras lauskas
slīdi atpakaļ tieši uz iesma
