Dzejoļi par dzīvi

* * *

pilsēta aizaug
lēni aizmirstām sejām
logu biezokņi pamāj aiz paraduma
tikai tāpēc ka balss spiež uz varžacīm

 un kauc katrā dubļu pliķī
tikai tāpēc ka sev kāds aiznaglo muti
un sajūk prātā
kad klusums uzrīko dzīres
visiem vientuļiem kam šeit nav paredzēta vieta
un dzīve ir aizsvīdis stikls
uz kura viss sadalīts laika joslās
pa solim pirms un pēc durvīm
kas nekad neveras ciet

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

* * *

un tā fatamorgāna sviedrē acis un pirkstu galus
dūmu pakalna zaļā zāle
izslīd miklās delnās un vārdi
mijkrēslī dedzina putnus

pats sevi esi nolēmis aiz simtiem
par vienu un vienīgo spoguļa aci
iekrist atpakaļ klēpī un elpot
vēl pirms dzīvības cilpas kaklā

un lietu tu gaidi
lai varētu atvērt kā aizkara zīdu
mazām pēdiņām nolīst otrā pusē
sausi notirpt un būt pa īstam

apvārsnī mākoņi burzās un zibens
greiziem zobiem lauž stikla miesu
bet tu krizdams uz katras lauskas
slīdi atpakaļ tieši uz iesma

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Miss Kalifornija 2009

Miss Kalifornija, kas tā par sievieti?
Kas viņai trūkst, ja vajag vēl vīrieti?
Krūtis ir super un garas ir kājas,
Gribētos viņai vēl vīrieti mājās.

Miss Kalifornija, kas tā par sievieti?
Kas viņai trūkst, ja vajag vēl rozīti?
Vāze ir tukša, veikals ir ciet,
Negribās pašai pēc puķītēm iet.

Miss Kalifornija, kas tā par sievieti?
Kas viņai trūkst, ja vajag vēl karieti?
Gribētos Baznīcā, gribētos kāzas,
Lai būtu tā, kā ”Mūzikas skaņās”.

Miss Kalifornija, kas tā par sievieti?
Kas viņai trūkst, ja vajag vēl čabulīti?
Gribētos būt par mammu un tēti,
Jo citādi prieki ir stulbi un lēti.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Pilns zemeņu trauks /1

Ceļš pa patiesības takām
Brists jau otro gadu tiek;
Drūms ir tas un pilns ar alkām
Pēc viņas..., kas soļiem liek
Tapt raitāki skaļākiem – kā tiem vārdiem,
Kuri sirdī manā nebeidzami skan:

Gribu redzēt mezglus ārdam
Paša dēmoniem, kuri naski slēpjas,
Manā miesā sasūkušies
Līdz ar mani tie kopā tērpjas
Ilūziju un vienaldzības drēbēs...

Kas ir viņa, ko gaidu,
Mīlu un neprātīgi alkstu?
Tā ir Dzīve, kā pilns zemeņu trauks,
Ar ogām saldām, kuras baudot smaidu;

Es eju pa patiesības takām,
Tā ved uz turieni, kur ir kas jauks,
Bet līdz ar soliem manī tomēr zogas
Bailes, ka Dzīve tā arī sauks,
Mani vienmēr no horizonta tāla,
Tik stāstot cik saldas ir sārtās ogas

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Ja vien es varētu /1

Ja vien es varētu,
Tik uz priekšu,
Straujiem soļiem iet,
Pa pasauli šo bezgala plašo...

Es kā vēja brāzmas vientuļās,
Šo pasauli skatīt spētu:
Pilnām plaušām tās aromātu tvertu,
Līdz pašā aromātā būtu pats pārvērties,
Intīmā dejā ar vēju krustojoties...

Ļaudis saprast censtos,
Ko jūtu, blakus tiem esot:
Brāzmas vēsās ir manas skumjas,
Brāzmas siltās ir mana mīla,
Šalkas lapās ir mani čuksti,
Šalkas viļņos ir manas dziesmas...

Bet bezvējš, sauss un vēss,
Ar Klusumā strauji apglabātām šalkām
Ir mana Nāve

Atvērt dzejoli jaunā lapā...