Dzejoļi par dzīvi

Kas slēpjas aiz tām durvīm? /1

attopies no rīta
un saproti dzīve, kuru dzīvo nav īsta,
tas ir blefs tāpat kā TV, radio, avīzes,
kur mūs visus dresē

Un uz kuru pusi tad mesties
šajā satiksmē, lai nonāktu pie kaut kādas sapratnes
sakarībā par to, kam tu esi domāts,
tāds mazs labi, ka vēl domājošs, pulsējoš
zirnīts šajā jūklī?!...

Ir kārtējais rīts es stāvu uz balkona dzeru tēju.
Aizrit jau nezi kurš gads kopš dzīve ir tāds viens liels skrējiens
Es cenšos sasniegt dzīvē lielus rezultātus(kā mēs visi)
un uzkāpt, cik augstu spēju savā jomā un liekas
tas ir tas, kas man ir vajdzīgs līdz pienāk mirklis,
kurā manī uzplaiksnī atklāsme
kam es to daru?
Kas uz tā visa nopelna visvairāk?
Tā noteikti mums daudziem ir bijis un mēs esam vēlējušies aiziet, neatskatoties
nometot zemē veco mēteli,
un mugurā aujot jaunu.

kas? atbildība,
bailes,
cieņa,uzticība, likteņa ironija attur mūs jaunām asinīm vēnās?
Kāpēc gādīga māte nespēj pamest alkoholu mīlošu vīru?
Kāpēc putni atgriežas uz ligzdošanas vietām atpakaļ, tāpat kā mēs uz dzimtajām mājām?
kāpēc tu nevari izkāpt no vagona, kurā jau dzīvi brauktas?
Kāpēc mēs esam gatavi nosirmot un nomirt, bet neuzzināt?
Kas slēpjas aiz tām durvīm?

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Patiesība

Mazie, mitrie atspuldzeņi spoguļojas stiklotajā rūtī.
Caur kuru, jaušams kā vējā dzied
lapaiņu un skujaiņu samirkušie mati.

Lai jau izkliedz vēl pēdējo mīlas balādi.
Drīz nāks skūtgalve ziema, kas
nevienam vairs neļaus tā šalkt.

Ko darīt?! Slēpties starp betona sienām
vai iet ārā vējonī salt?

Rudais lapu vīrs notekcaurulēs čurā tik skaļi, ka
saules meita sāk bikstīt to.
Lai pārstāj, tas traucēt betona skautajiem mieru
un neliek tiem lodes rīt, tēlojot Dievu.

Šķiet, labāk iet ārā, ņemt skaisto Dzīvi par sievu,
pūrlādē saņemot nāvīti tievu.
Bet, kurš gan mūs laulās – Jēzus pametis krustu,
zem baznīcas sola saritinājies uz dusu.
Saprotu viņu – cik tad karāties var!
Tāpat neviens nesaprot, kāpēc un ko viņš tur dara.

Pār trejdeviņiem jumtiem tiek sūtīta Necieņas
jaunkundze ar ziņu, ka esot es radīts viņai –
tā, lai es tagad to zinu!
Bet šodien jūtos vēl necienīgāks par viņu, tāpēc
uzspļauju tai un sūtu pie velna ar atvadu žestu, kam
nozīme dziļa.

Vai tas par daudz prasīts, lai zāle dīgst saknēm uz augšu
un ezers liek uzpeldēt dzelmei? Var jau būt...bet patiesība
nemaz nav tik rūgta.
Dzer to un lej arī citiem!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Aizdoma /1

Ir pienācis laiks,
Un es dodos prom,
Un pieskatīt tevi vairs nespēšu,
Tikai vakaros par tevi domāšu,

Un lai velns parauj to dzīvi,
Kas mums tik sīvi, cenšas izniekot dzīvi,
Un tomēr, tu zini,
Ka laiks sāpes remdēs,
Un dienas mēs nodzīvosim kā Bībelēs,
Un putni mūs no augšas vēros,
Kā mēs novecojam savos pelnos.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Pēdējais piliens

Putni met salto,
Puķuzirnīši kliedz
Nabaga mazuļiem atņemts miegs.

Man uzmetas zosāda.
Tu nenāc -
Es laikam neesmu zonā.

Nazis, tikko uzasināts, griež visu iespējamo uz pusēm,
Tu ēd ķiršus un spļauj kauliņus zemē;
No mums nekas nepaliek pāri.

Tu esi viens –
Manas laimes kalējs,
Bet tu slinko,
Un es viena uz sava balkona zibeņoju -

Šī lietusgāze ir pēdējais piliens.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Skumjā dienā /3

Ak, skumjās dienas
vieglā nopūta —
man tevi dzert
un dzert,
un neatdzerties.

Sīks lietus miglo
liepu platās lapās
un rudens tuvu jau,
kaut vasaras
nav bijis.

Ak, skumjās dienas
klusā nopūta,
kam neizdziesti tu
ka soļu dziesmas naktī,
jo gana jau
man sīkās vienmuļības
un apnicis
šis akmens krūtīs —
sirds.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...