Dzejoļi par dzīvi

Maza cilvēka vakara lūgšana /6

- Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari —

rudzlauku un pienenes ceļmalā,
un visgaŗāko liepu pagalmā,
un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,

jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk —
Kad aizmigšu - būsi tik labs tak, vai nē? — man dārzā, zem ābeles, dobītē,
tur, kur tas iespraustais kadiķīts,
viens cukurzirnītis iestādīts.

Un kamēr es pats būšu apgulies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties...
Bet zeme tik cieta, un viņam, varbūt,
būs zaļo galviņu pacelt grūt,

tad viņam gan, Dieviņ, Tu piepalīdz!...
Bet zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt grību ko labu Tev izdomāt...
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts...
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Bērnība /8

Bērnība! tu esi zelta ābols,
kas pie paradīzes koka zara
augi mirdzēdams ka pati saule.

Varavīksnas nāca tevi raudzīt,
septiņrožu dvieļos satinušās,
septiņupju pērlēm apkārušās.

Tās tev teica spožas pasaciņas,
kas kā septiņupju pērles dedza
un kā septiņrožu sārti dzisa. — —

Vējš notrieca tevi melnā upē,
kur nav pērļu, kur nav varavīksnu:
tagad tevi melni viļņi svaida.

Reti kādreiz bezgalīgā tumsā
pazib viļņos stars no senās mirdzas —
sena atmiņa no senās paradīzes...

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Gars un sāpes

Tīk garam celties pāri nīcībai.
Tīk augstumos tam brīžam lidot tādos,
ka zemes dzīve raibai rotaļai
kļūst līdzīga, ko veidos daždažādos

ved bērni: cīņas, prieki, uzvaras —
ak, tikdaudz sīku, raibu varbūtību,
ka gads pēc gada rit un aizsteidzas,
bez kā tur jāsūdzas par garlaicību —

Tīk garam celties pāri visām tām —
to moca grūtāk dzesināmas slāpes.
Bet ja tas tomēr zemes rotaļās
no jauna kritīs — viņu valdzinās
ne zemes laime, prieks, — bet zemes svētās sāpes.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Robežas /2

Es nenoliedzu robežas
starp tveramo un netveramo.
Es tikai alkstu atziņas
par pašreiz it kā nezināmo.

Cik daudzreiz jau gars alkstošais
pār robežām nav aizlidojis,
kur vēlāk gudri taustošais
tik tūkstoš gados noklibojis.

Bet tāles ir, kas klibajiem
nekad, nekad nav sasniedzamas.
Tik dziļā drosmē spārnotiem,
tās veras, klusi mirdzēdamas.

Jūs palieciet tik robežās —
tas jums vēl atnesīs daudz laba
priekš dzīves gudri praktiskās,
kur norma - iztaustāmā daba.

Bet man kā bitei tālu skriet
pār robežām, tur - ziedos saldos.
Nekas, ja apreibstu mazliet
un tropā neatgriezies maldos.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Lūgšana /2

Lai zemei sāpes nav,
kad manas kājas to min.
Lai puķei jācieš nav,
kad bērns viņu vainagā pin.

Lai avotam raudošos viļņus
auklēt nav grūt,
kad nakts ir tumša un gara,
un lai nav neviena
— ja tas var būt —
dvēsle bez saules stara!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...