Dzejoļi par dzīvi

Četras sugas

Daudz godīgu cilvēku pasulē dzīvo:
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.

Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie manīgi citu nopelnu slauc,
Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.

Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:
Tie galviņas nodur un dieviņam tic;
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dievam pateic, kad piekrāpj to cits.

Un ārprātīgie ir ceturtā suga, -
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, -
pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Šī diena /3

Es šo dienu neatdošu putekļiem,
Neatļaušu sarūsināt raizēm,
Mirdzošu kā viņu saņēmu,
Gribu to līdz mūža galam aiznest...

Nestāstiet, ka dzīvojam mēs nākotnei,
Ka vislaimīgākie esam darbā, —
Tikai tādu dienu vārdā mēs
Spējam izturēt šīs zemes skarbumu...

Lai cik ilgi klejojam un maldāmies,
Lai cik daudz no tumsas trauka dzeram,
Katrs kaut kur dziļi dvēselē
Mēs ar tādu dienu tikties ceram,

Kad pār kalnu, rokas izpletuši,
Balti bērzi smejot pretim skrien
Un mums — nogurušiem, neticīgiem, salauztiem —
Zilus spārnus prieks pie pleciem sien.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Sievietes sapnis /1

Sievietes sapnis.
Jūs domājat - noteikti vīrietis?
Nē, viņš ir ikdienas daļa.
Jūs noteikti sacīsiet - bērni.

Nē, bērni ir dzīvības daļa,
mūža rūpes un priecīgais skaļums.
Bet sapnis zied tuksnesī smilšainajā,
no kura gaidītai pārbraukt mājā

un vakaros brīvai un gurdenai
ar sevi un pasauli saskaņā,
neizgaistošā smaržu pilienā tinoties,
ticībā rītdienas brīnumam aizmigt.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Skumjām netici /5

Skumjām netici, draugs,
Skumjas vājajos dzīvo,
Redzi, pīpenes plaukst
Smilgās, vējā kas plīvo.

Tur ir smeldze un prieks,
Prieks par smeldzi ir pārāks.
Un, ja nediena lieks,
Vai par ziedu tu vārāks?

Ziemās virpuļos sniegs,
Drīz nāks jūnija elpa,
Mūžam dzīvs paliek prieks,
Tavās krūtīs tam telpa.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Neaizmirsti sevi /9

Visnežēlīgāk cilvēks apkrāpj sevi –
Pats sacer pasakas un pats tām tic,
Pats, cita vietā solījumu devis,
Cer sagaidīt, ka tiks tas piepildīts.

Visneprātīgāk cilvēks māna sevi –
No ilūzijām namus paša rokām ceļ.
Tiem loga rūtīs ieliek rozā plēvi,
Bet durvīm priekšā klintsakmeni veļ.

Visnesaudzīgāk cilvēks izdzen sevi,
Kad svešu viedokli par uzraugu sev ņem,
Un tad pret kalnu tā kā klibu ķēvi
Viņš savu sirdsapziņu nomirt dzen.

Vislīdzjūtīgāk cilvēks žēlo sevi
Un likteni par noziedznieku sauc.
Jo kur tad ir tās puķes, kuras nevīst,
Kad vēja spārniem dienas garām trauc?

Bet kurš gan, cilvēk, rūpēsies par tevi?
Kurš tavu laiku īstā vietā liks?
Kurš tavā vietā realizēs sevi
Un kam gan prieks par tavu mūžu tiks?

Un tāpēc, cilvēk, neaizmirsti sevi
Un neļauj citam tavā vietā lemt,
Jo īsts ir tas, ko tu ar sirdi redzi,
Un paliekošs, ko var ar prieku ņemt!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...