Dzejoļi par dzīvi

Altārītis

un dievs ar savām dalītajām personībām
un dievs gluži vai noslīcis upuros
vieni ceļ mūrus, citi grauž savus būrus
un dievs ar pītera pena sindromu
un sīki cilvēciņi ar dieva sindromu

altārītis- patvārītis
un tauta pērk ķīnā šūtus krekliņus
uz kuriem uzprintē ‘free tibet’
un pusdienojot mēs runāsim par britniju
un pēc tam par palestīnu
un pasūtīsim labu deserta vīnu

un maziem puisīšiem neviens neprasa
vai viņiem patiktu spēlēt kariņos
un mazām meitenītēm
pēkšņi liek spēlēt mammās bez tētiem
un zināšana uzliek par pienākumu zināt
un tās avīzes slinkums sadedzināt

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Viņa

viņa pagodina izbāzeņus ar savu klātbūtni,
ieradusies uz kāršu partiju parūkā, kas
pieskaņota precīzi tēlotajam mulsumam.
un spēlētāji paslēpj piedurknēs trumpjus,
viņa – žiletes gadījumam, ja zaudētu spēli.

mēs nevaram būt pārliecināti, ka telpas un
diennaktis, ko viņa neapdzīvo, patiešām pastāv.
pat gadalaiki ir viņas kaislīga izdoma. mūsu
soļi draud jebkurā brīdī ievilkt mūs sevī.

tāpēc mēs tā cenšamies, lai viņa neaizmirstu
par mums un piedotu mums mūsu parādus tā,
kā vien vējpūta spēj piedot čukstam,
savam parādniekam.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Maz, bet paliek /3

Un kad vakaru
aizskalo lietus,
tikai dažviet pamanāmi,
stari, no saules, kas riet...

Skatienam paliek
tik vien kā panorāma -
zilgansārtā tonī.
Skaisti - es pie sevis
nodomāju.
Un to visu rakstot
šobrīd -
Neizteiksi vārdos.

Jā,...
Nopūšos, ar labpatiku,
bet domīgs...

Par šo mirkli,
kas nebūs mūžīgs,...
bet patiess un dabīgs.
Cik, gan daudz no tā visa,
mums ir šodien?!
Maz.

Bet, mums vēl paliek -
rīti - rasā.
Dienas - staros,
bet vakaros -
vēji, un lietus,
kas visu aizskalos...

Maz, bet paliek.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Apstājies /1

Uz brīdi apstājies!
Tu saki - valdies!
Ko skrien to dzīvi
Tik ātri baudīt?
Vēl jaunību sev laupīt

Uz brīdi apstājies
Un paskaties kur esi tu
Vai neesi tai bezdibeņa malā,
Vai neiekritīsi kā alā?

Nu apstājies uz brīdi
Kur skriesi?
vēl akmeņus skaldīt
Un dvēseles laupīt...

Vēl apstājies uz brīdi
Putnu balsis baudīt
Tik saulrietus raudzīt
Vēl piekusīsi
To dzīvi baudot
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Busido*

Pēcpusdienā, stiprā lietū
Gars mans melnumus mazgā,
Tīras lai top sirds un acis

Baltu, tīru kreklu zīda,
Pār nosalušo miesu velku
Bet pēdas kailās, melnus dubļus mīda

Krīt lietus lāses kausā,
5 garšām ir sajaukusies dzira,
Tās alkst mana dvēsele sausā

Dzira apslapina mēli
Un kā upe palu laikā
Dvēseles augsni pārpludina cēli

Nāk 5 ziedu ražas bagātas,
Drīz ražas svētkus jāsvin:
Tukšai dvēselei ir atdots parāds

Mīla, čaklums un atbildība
Pirmās dvēselē plaukst;
Šiem ziediem saknes – uzticība

Pacietība, drosme un izturība
Trešās dvēselē plaukst;
Šiem ziediem saknes – vīrišķība

Atklātība, gods un tiešums
Ceturtās dvēselē plaukst;
Šiem ziediem saknes – taisnīgums

Kautrība, tīrība un mērenība
Peiktās dvēselē plaukst;
Šiem ziediem saknes – vienkāršība

Uzplaukušo ziedu smarža
Ap zīda kreklu bruņas stipras veido
Top salda man uz mēlēs dzīves garša

 

 

*Samuraju ētikas un morāles kodekss

Atvērt dzejoli jaunā lapā...