* * *

notriekt, noraust asaru no vaiga
vai ļaut ritēt līdz pirkstgaliem,
lai citi redzētu, kā pavēli
manām acīm raudāt...

ja reiz pateiktu:
”viss. viss beidzies. ej projām!”
tavās acīs mirdzētu pirmās asaras,
gatavodamās grūtākajam maratonam.
tad aizietu ar prieku,
redzēdama Tavu karalisko valdonību sagrautu,
strīpaino tīģera kažoku sadriskātu...

uzskatīdama mūsu cirka spēles beigas
kā kaķēns varētu doties prom.
bet Tu slapsties man aiz muguras,
novērodams un gatavībā atņemt citam
kā savu īpašumu.

ieraugot Tevi, griežos atpakaļ,
lai paietos solīti pretī,
bet atkal bēdz, izlikdamies mani nepazīstam.

laikam mūžīgi glaudīsi mani aiz matiem vilkdams.
ak, kā smeldz, ka neredzu
Tavu Cēzarisko drupu kaudzi...

/dzejoļa autors Kristīne Podniece/