Dzejoļi par mīlestību
Sirds kāro (5)
Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.
No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
Vakara saule
Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
Bet bēdu nezināji.
Kungs un Dāma
Atkal galveno lomu liktenis uzņemas
Kā lai divi nejauši cilvēki saņemas?
Ja rokās ir tikai divas kārtis
Divas,
Pietam uz diviem
Neviļus paskatamies uz citiem
Tiem rokās ir vesela kava
Bet mums tikai cerību krava
Un pagriezienā strupceļa grava...
Kad deniņos vadiņi pulsē
Tu zini, ka viņa šonakt bez tevis dusē
Nu un kapēc tu klusē
Kliedz!
Par to ko liktenis liedz
Viņa tev pa dienu ar aci miedz
Bet nejaušība ar jaudu kliedz -
Savus limitus nepārsniedz!
Asara notek,
Pār vīrišķīgo vaigu
Domājot par tavu –
Tik ļoti ļoti maigu
Vienu tavu glāstu valgu
Lai sauktu tevi par draugu.
Par savu dzīves draugu -
Piekam to darītu ar baudu...
Kungs un dāma
Dāma ir ļoti rāma
Gaisotne veidojas sārma
Kungs kā kungs -
Tam dzelžains skatiens
Bet tikai ārēji,
Iekšēji?
Līdzinās zemestrīcei lielajā kanjonā.
Pārvērtīsies tas māsonā...
Kungs un dāma pārskata vērtības
Bet sirdij un prātam tās atšķiras
Viena sirds otrai pārvijas
Tāpat arī ķermeņi naktī
Bet tas ir tikai sapnī.
Tas ir viss, kas ir mums
Iestājas vakars drūms
Atkal ievelkam sapņu dūmu
Kurā nogriežam liktens un nejaušību krūmu
Kungs un dāma duetā
Viens otru mazliet samaitā
Kam lai padomu pavaicā?
Dāmai un kungam
Palīdzēs kalpi
Šodien vairs nelidos skalpi
Bet tie ir tikai kalpi
Viņu teicieni nav tik smalki kā gribētos
Kam mūsu vietā liktens sūdzētos?
Vai mēs viens par otru tā rūpētos?
Vai celtu idejas bez pamata?
Mums pamats jau sen sūnām kaisīts
Tas ir tikai nejaušības maisīts
Un tagad kupidona raisīts
Tas gaida...
Neko tas nemaina...
Kungs un dāma
Bezkaunības vīti
Izmisuma dzīti,
Tiek pārkāpti visi mīti
Lai būtu kopīgi tiem rīti
Kungs un dāma savijās -
Ercena Dūzis.
Kupidona loks ir lūzis,
Tā ka Kungs un dāma to jau sen bij’ lūdzis...
Mīlestības vēstule (14)
Ir paruna sena, veca kā zeme:
Apdomā divreiz, pirms ko sāc!
Ik reizes, kad manī dzimst šī vēlme:
Sacīt tev – lūdzu, tuvāk man nāc...,
Paruna šī, kā vīruss postošs
Inficē manas maņas, izņemot vienu,
Tā uz šis lapas aust kā rīts mostošs,
Līdz iemieso sevī drūmu, vientuļu dienu
Sev vienīgā zināmā veidā, es tagad
Tev atklāju savu dvēseli, kā gleznu tukšu:
Uz audekla klātas krāsas, bet toņu tur trūkst,
Tie paliks vienmēr tādi, ja arī turpmāk es mukšu
Prom no vārdiem, kurus sacīt tev vēlos,
No pirkstu pieskārieniem taviem, kas toņus radīs
Par simpātiju liesmām, kuras gleznā kvēlos
Kā Erota svētība – tā savas sēklas stādīs
Tu varbūt jautāsi man: kāpēc un kā?
Es atbildēšu: Tava Daile, kā krāšņs zieds...
Tu sacīsi: Katram ziedam pienāk riets.
Es smaidīšu: Ne tiem, dvēseles dārzos plaukušiem...
Tu teiksi: Kādēļ jūtas nevari skaidros vārdos man paust?
Es čukstēšu: Tas taču pārāk vienkārši būs...
Tu beidzot smaidīsi: Vai tad no tā jūtas neīstākas kļūst?
Es sapņošu: Nē, bet vēlos ietērpt
Tās aurā.., tā radīs tik tiešām patiesu!
Tu brīnīsies: Ko gan?
Es starošu: Smaidu tavu patiesu...
Tu sakautrēsies: Ko paudīs šis smaids?
Es klusēšu: Tu jūti, ka mīlēta tiec!
Tu nebiji patiess
Nekur tu nebiji patiess,
Viss melos ir sapīts.
Vien mirkli tu proti acīs
Būt vairāk kā dzīve...
Viss.. Tukšs ir it viss,
Uz kurieni skaties..
Vējš aizmirst ceļu, kad
Stāvi tam seju pret seju.
Uz augšu krīt tie,
Kam asara sveša kā sava.
Bet tavās sausajās acīs
Šis lietus nav lijis...
Nekam tu nebiji patiess,
Mēs neesam tavi.
Vien dvēsele turas pie
Ceļa caur sirdi uz ”labi” ....
