Dzejoļi par mīlestību

Pavasara smaržas (27)

Ābeles un bumbieres
Man galvā spilgtas atmiņas
Uz ziedu pilnas zemes sēžu
Kur reibinošas smaržas vijas

Simts, pat tūkstoš ziedu zinu
Tie pavasari uzrunā
Tik vienu smaržu neatminos
Ko sen es baudījusi biju

Tā pati spilgtāka un maigākā
Pilns reibinošu ziedu lija
To pazinu, kad biju
Reiz kā pavasara ziedā

Šī smarža ar pavasari vijas
Un brīžiem sajūtu es atkal
Tavas mīļās rokas
Kas ap mani vijas

makā stāv tavi antidepresanti
tukšs iepakojums četras tabletes
es nezinu kāpēc to paņēmu

domāju zināšu
kā lai tev palīdz aizmirst visas tās lietas

zaļas auskaru acis
raugās sāņus
dūmu tirpas ir kā mana dīvainā gaita
sēžam Vašingtona laukumā un zāle ir parasti zaļa

tu zini vēsturi
es nezinu

mēs samiegtām acīm lavāmies
ķīniešu dzīvoklī un tēlojam mieru
viņu sasēdētais dīvāns un siltie skatieni
tu tulko jautājumus un stāsti

upe aizsalusi meklējot Karnevāla parku
mēs esam kolēģi un mēs nekad nedejojam

man ir svēts tas brīdis
kad guļot grozies un maigi šņāc
pats nevaru iemigt
klausos

elpa klīst tavos matos
mazliet mulstu no savām domām
kas tev zem apģērba

tādā saldā kamolā satinies dzīvnieks
mugura mierīgi cilājas