Dzejoļi par mīlestību
Šokolāde (3)
Es paspēju izstaigāt tūkstošiem taku -
līdzi Tev sakot tikpat klusu čukstu.
Iztērēt kalniem naudas -
ko pārspēj vien manas kļūdu grēdas.
Pārņem trīsas veroties pēc Tevis,
kam seko neviltots smaids.
Tu dzen man apetīti pēc sevis,
ko labprāt remdētu pie Tevis blakus.
Redzot tās dzirkstošās acis kā kāras ogas,
kas kausētu mani,
ja būtu šokolāde Tava.
Tu kā oga, es kā karsta šokolāde.
Nepretosimies (5)
Caur rasu augstu nāku es
Pie tavām plaukstām sildīties
Pie tavām krūtīm pieglausties
Vai asarām tu padosies?
Bet saviļņojums šis tik maigs
Mums abiem sirdīs iezadzies
Un domās liek tev maldīties
Pie velna! Nepretosimies.
Tad tava siltā elpa ar manu sastapsies
Un savā dvēselē tu atdosies
Vai tagad redzi kā pakļaujies?
Un tu man teici - nedosies...
Tik daudz ko teikt (4)
saki ko tu negribi dzirdēt/redzēt/lasīt
to es neteikšu/nerādīšu/nerakstīšu
bet tu klusē kā apjucis pirmklasnieks
un it kā ar to vēl nepietiktu nosarksti
man nav ne jausmas ko lai tev raksta
un mulsuma pilna klusēšana nepalīdz
toties satraukti švīkājumi uz lappuses malām
liecina ka tā pa īstam jau nav ko rakstīt
p.s. man tik daudz tev ir ko teikt
Rīts (1)
auskars, nejauši izkritis gultā, atgādina pazaudētu jautājuma zīmi
vai komisku vējrādi – neliela līdzība ar cirtām,
kas pavirši izklīdušas kur kurā uz spilvena.
kaut kur pa vidu dzīvei, kas izrāda žēlastību,
attālinoties no mums pašiem, ir laiks –
ik stundu šovakar pa vienai izdzēš tās krāsas,
kas mūsu kauliem kalpo par rotu.
svaidoties palagos, kas piesūkušies ar tavu sāli,
rīts atradīs mūs
līdz kliedzienam
atvāzts
vaļā.
Par to kā vajadzēja būt jau Tagad (1)
…naktstauriņu spārnos slēpjas
Dekādes vecs vakars;
Divas ēnas kopā vienā,
Kājās valsis, sirdī mīla
Pirksti drosmē notrīc aši,
Lūpām Viņas bija veltīts glāsts;
Skūpstu sniedzu viņai braši,
Sākās mūsu Mīlas stāsts
Piecstāveņu ēnās ieskauts,
Gaidu, pirkstos oranža gerbera,
Viņa logā pamāj mīļī
Pēc pastaigas gar jūras malu,
Viņas elpa manas krūtus silda;
Saulriets Vecāķos, kas skatīts,
Tagad smaržo viņas plaukstās
Plaukstās solījums gulstās,
Pirksti mūsu, sajūsmā kautrīgi trīc:
Gredzens pirkstā, acu kaktiņi notrīc –
Prieka asaras nu tūlīt dzimst!
…tās tik skaistas domas,
Par to, kā vajadzēja būt,
Būt jau Tagad…
Bet, tagad nav jau Nāve!
(smaidu beidzot patiesi)
Šis domas par īstenību taps,
Ja vien izdosies nosist mēslu mušas,
Kuras ar negatīvo enerģiju
man apkārt smirdinās
