Dzejoļi par mīlestību
Pasaulei garām
Lēni šūpojās mirdzošās vindās
Zilas lampas tai naktī pār mums,
Koki stāvēja sarmoti rindās,
Cieši līdzās es gāju ar jums.
Puķu namu un veikalu logi,
Veikli gleznojot, uztvēra mūs,
Visi šantani, kabaki, krogi
Saldi dūca un sauca tik mūs.
Cēlās priekškari zeltaiņām skarām:
Lūdzu, lūdzu, tik mirkli še būt!
Bet mēs aizgājām pasaulei garām
Sapņu skaistumu dvēselēs gūt.
Nakts elēģija
Cik klusa nakts, kad izeju viens pats
Es mēnesszaigā pielūgt vientulību!
(Man šoruden jau paiet vesels gads,
Kopš pazaudēju tavu mīlestību.)
Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit
Nakts sajūsmā no taviem glaimu dzirkstiem,
Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit
Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem.
Vīzija naktī
Viņa bija te . . . Es jutu
Viņas elpas pieskaršanos
lt kā vieglu jūras putu
Nemierīgo viļņošanos.
Tad es saucu, pēkšņi juzdams,
Kurp ik skaņu vēsma aiznes,
Un no jauna viss bij klusu.
Gaisos mirgoja tik zvaigznes.
Apsēstais (1)
Ļaužu drūzmā, ielu dunā
Vai es maldos, vai es klīstu -
Tava mīla manī runā,
Un es miera nepazīstu.
Gan pie puķēm, tavām māsām
Logos, maldās manas acis:
Varbūt ka starp smaržām, krāsām
Liktens manu mieru racis?
Bet nekur, nekur tā nava! . . .
Dzirdu, klausot ielu dunā,
Vien, ka sirdī mīla tava
Tumši čukst un saldi runā.
Svešai (2)
Tu uzsmaidīji man uz ielas,
Kur dienu sīkās gaitās skrej,
Un acis tev bij tumši lielas
Kā austrumzemju princesei.
No tevis savāds tuvums dvesa
Un pusnakts dārzu aroms svaigs,
Un tas vēl ilgi mani nesa
Caur pilsētu kā vilnis maigs.
