Dzejoļi par mīlestību

Tu nebiji patiess

Nekur tu nebiji patiess,
Viss melos ir sapīts.
Vien mirkli tu proti acīs
Būt vairāk kā dzīve...

Viss.. Tukšs ir it viss,
Uz kurieni skaties..
Vējš aizmirst ceļu, kad
Stāvi tam seju pret seju.

Uz augšu krīt tie,
Kam asara sveša kā sava.
Bet tavās sausajās acīs
Šis lietus nav lijis...

Nekam tu nebiji patiess,
Mēs neesam tavi.
Vien dvēsele turas pie
Ceļa caur sirdi uz ”labi” ....
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Pasaulei garām

Lēni šūpojās mirdzošās vindās
Zilas lampas tai naktī pār mums,
Koki stāvēja sarmoti rindās,
Cieši līdzās es gāju ar jums.

Puķu namu un veikalu logi,
Veikli gleznojot, uztvēra mūs,
Visi šantani, kabaki, krogi
Saldi dūca un sauca tik mūs.

Cēlās priekškari zeltaiņām skarām:
Lūdzu, lūdzu, tik mirkli še būt!
Bet mēs aizgājām pasaulei garām
Sapņu skaistumu dvēselēs gūt.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Nakts elēģija

Cik klusa nakts, kad izeju viens pats
Es mēnesszaigā pielūgt vientulību!
(Man šoruden jau paiet vesels gads,
Kopš pazaudēju tavu mīlestību.)

Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit
Nakts sajūsmā no taviem glaimu dzirkstiem,
Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit
Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem.
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Vīzija naktī

Viņa bija te . . . Es jutu
Viņas elpas pieskaršanos
lt kā vieglu jūras putu
Nemierīgo viļņošanos.

Tad es saucu, pēkšņi juzdams,
Kurp ik skaņu vēsma aiznes,
Un no jauna viss bij klusu.
Gaisos mirgoja tik zvaigznes.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Apsēstais /1

Ļaužu drūzmā, ielu dunā
Vai es maldos, vai es klīstu -
Tava mīla manī runā,
Un es miera nepazīstu.

Gan pie puķēm, tavām māsām
Logos, maldās manas acis:
Varbūt ka starp smaržām, krāsām
Liktens manu mieru racis?

Bet nekur, nekur tā nava! . . .
Dzirdu, klausot ielu dunā,
Vien, ka sirdī mīla tava
Tumši čukst un saldi runā.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...