Dzejoļi par mīlestību

Sieviete /2

Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete - tu skaistākā starp puķēm —

Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus...

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Tu gribi

izlauzties ārā
no savas vientulības,
brutālajām robežām,
es −−
ielauzties iekšā
tavas vientulības
cietsirdīgajos cietumos.

Nu robežas
it kā atvērtas,
cietumu
it kā vairs nav,
bet ne tu
tiec ārā,
ne es iekšā.

Esam ieslēgti sevī
kā spogulī:
es ārā,
skatoties iekšā,
tu iekšā,
veŗoties ārā.
Starp mums
mūsu
atspīdums.

kas dziļi sevī
ienākt koka saknēm ļāva
un glabā savos apskāvienos.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Es nezinu, kas tas ir /1

kur es nekad neesmu bijis, labu gabalu aiz
jelkādas pieredzes, tavām acīm pieder klusums:
tavā visvārīgākajā žestā ir lietas, kas mani aptver,
vai kam es nevaru pieskarties, jo tās ir pārāk tuvu

tavs visnevērīgākais skatiens tik vienkārši atver mani,
kaut arī esmu saslēdzis sevi kā pirkstus;
tu allaž lapu pa lapiņai atraisi mani kā Pavasaris ver
(skarot prasmīgi, noslēpumaini) savu pirmo rozi

vai, ja tu vēlētos aizslēgt mani, es un
mana dzīve – mēs aizvērtos ļoti skaisti un pēkšņi,
kā tās puķes sirds, iedomājoties
sniegu visur uzmanīgi klājamies;

nekas, ko mums lemts šai pasaulē aptvert, nelīdzinās
tava spraigā trausluma spēkam: tā veidols
pārliecina mani ar savu zemju krāsām,
sniedzot nāvi un mūžību ar katru elpas vilcienu

(es nezinu, kas tas ir tevī, kas aizver
un atver; tikai kāds manī saprot –
balss tavās acīs ir dziļāka par visām rozēm)
nevienam, pat ne lietum, nav tik mazas rokas

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

LIV /1

ja es mīlu Tevi
(pārblīvētība tas nozīmē
pasaules ko apdzīvo
klejojoši spilgti
kuģu pakaļgali

ja tu mīli
mani) attālums ir piesardzīgi
mirguļojošs prāts ar neskaitāmiem
Pabeigta sapņa rūķiem 

ja mēs mīlam viens (kautrīgi)
otru, mākoņi vai Puķes
Klusītēm tik ļoti
neatgādina skaistumu
kā mūsu elpošana

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Un tu atkal nevarēji /7

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...