Dzejoļi par mīlestību
* * * (3)
uzzīmē krēslu, lai tu varētu apsēsties,
jo mūsu saruna būs ilga un gara.
gara, kā ceļš, ko saliktu no visiem
pasaules akmeņiem un vēl pievienotām pasaules upēm.
uzzīmē arī otru krēslu un padod
to lūdzu man!
vēlos Tev pievienoties, kad būsi ticis līdz kāpām.
tikmēr pasēdēšu.
un tomēr Tev vēl nevajag steigties,
mēs mazliet parunāsim par to,
cik tālu iesim.
* * *
notriekt, noraust asaru no vaiga
vai ļaut ritēt līdz pirkstgaliem,
lai citi redzētu, kā pavēli
manām acīm raudāt...
ja reiz pateiktu:
”viss. viss beidzies. ej projām!”
tavās acīs mirdzētu pirmās asaras,
gatavodamās grūtākajam maratonam.
tad aizietu ar prieku,
redzēdama Tavu karalisko valdonību sagrautu,
strīpaino tīģera kažoku sadriskātu...
uzskatīdama mūsu cirka spēles beigas
kā kaķēns varētu doties prom.
bet Tu slapsties man aiz muguras,
novērodams un gatavībā atņemt citam
kā savu īpašumu.
ieraugot Tevi, griežos atpakaļ,
lai paietos solīti pretī,
bet atkal bēdz, izlikdamies mani nepazīstam.
laikam mūžīgi glaudīsi mani aiz matiem vilkdams.
ak, kā smeldz, ka neredzu
Tavu Cēzarisko drupu kaudzi...
* * * (1)
man vienalga, ka ir rīts,
vai vakars un saule spīd,
varbūt aiziet laiks,
mēs to nemanām.
man vienalga, ka ir diena
vai nakts, kas vieno mūs,
varbūt sapņi slīd,
kamēr atkal zvaigznes krīt.
man vienalga, ka esam kopā,
vai brīdis - tukšums kluss,
varbūt laime kopā tur
kad sūnās ļaudis uguni kur.
Mīlu Tevi (4)
Kāpēc?
Kāpēc Tu man neļauj racionāli domāt?
Kas Tu esi?
Mana ilūzija vai tomēr kaut kas vairāk?
Tu izraisi manā galvā zemestrīces un tauriņu orkānus vienlaikus.
Tu liec man raudāt.
Manu pasauli ir pārņēmusi migla.
Jā...
Sinoptiķiem tomēr mēdz būt taisnība.
Pietiek!
Es tā vairs vēlos turpināt!
Man Tev kaut kas jāsaka...
Tu neesi klāt,
Bet jūtu savu roku Tavā,
Tavu pieskārienu,
Tavu čukstu ausī.
Apskauj mani un nelaid nekad vaļā!
Vai nevaru es palikt sapnī šajā?
Zini?
Man šķiet, ka mīlu Tevi.
Tu dzirdi mani?
Es raugos Tevī ar akli aizvērtām acīm,
Klāstu savas jūtas ar mēmām, noslēgtām lūpām.
Tu uzklausi mani,
Bet neesmu pārliecināta, vai dzirdi.
Es tikai vēlreiz atkārtoju...
Mīlu Tevi...
Mazais velniņš (3)
Mana sirds saviļņojas
Ikreiz, kad redzu tevi.
Manī mostas mazs velniņš,
Kurš parunāt nevar,
Jo viņu tu nobūri.
Šis mazais velniņš zina,
Kas Tu esi par putniņu.
Mīļš, jauks, starojošs putniņš,
Kurš ceļo viens pats.
Tik mazais velniņš ir atšķirīgs
Nejauks, spītīgs un nemierīgs.
Tu viņu nobūri
Un padarīji par sasalušu,
Jo vārdos pateikt
Kā viņš jūtās,
Velniņš nespēj.
Ar viņu kaut kas notiek
Kaut kas mīļš un viņam nezināms.
