Dzejoļi par mīlestību

* * * (6)

tava elpa
uz manām lūpām dejo
mans acu skats
apdullis apkārt klejo
tavas lūpas
manējās skar
es nezinu
vai maz tā var

tavas rokas
ap mani tinas
mans augums
tavos glāstos pinas
sirds sitas tik strauji
ak jel
tu mani līdz debesīm cel

tu ieskaties
manās acīs
es jūtu
tavas lūpas ko sacīs
tās saka
to ko negaidīju
trīs vārdi
ES TEVI MĪLU

Man netīk atvadas,
Jo sveikas jau ilgas.
Man netīk ilgi,
Lai vēlāk vieglāk ir.

Mēs pa vienai vīna glāzei,
Pa vienam gadam tveram,
Tā laimes laiku kavēt
Pie jūras, kur vējš mūs nes.

Tā saitiņa, kas mūs tur,
Brīžiem tik varena,
Ka skaisti vārdi smejas manī
Par mūsu pavadīto laiku!

Klusi snieg uz tavām plaukstām
un kūst...
Tu tagad esi ļoti tālu
un man tevis trūkst...

Es gribu par sniegu kļūt
un tavās plaukstās būt...

Manas rokas glāstu pilnas –
tikai tevi glāstīt grib.
- Kur lai viņas tevi meklē?
Visur maldugunis zib.

Reizēm liekas – tās nav rokas –
ievu zari zied un līkst...
- Rokas kāds nolādējis:
Viņas vienmēr glāstīt tvīkst.

Uzplauksti kā jauns zieds
manā sapņu pasaulē.
Savas ziedlapiņas zemē liec
un neļauj man iet tai saulē.

Mana dzīvība lapās tavās,
tur svaigums, dzīvība rit.
Manu sirdi turi tu ziedlapiņās savās,
Lai tā ritmiskus pukstus sit.

Lai zāle ap tevi, dobē apkārt
par manu svēto zemi kļūst;
Lai rokas manas tevi noklāj,
kad zari kokos augšā vējā lūzt

Un, lai asaras manas prieka
tev veldzējumu tveicē sniedz.
Lai eņģeļu svētīta ir šī vieta,
kur ik rītus tu man prieku sniedz.