Dzejoļi par dzīvi
Tas pats - cits
tās pašas pieturas, bet citas mājas
tie paši koki, bet uzplaukuši pumpuri
tas pats vējš, bet citā virzienā
tā pati grāmata, bet citos vākos
tas pats numurs, bet adresāts nesasniedzams
tā pati deja, tikai citas mūzikas pavadījumā
tie paši mirkļi, bet atceramies citādi katrs
atkārtojas domas, tikai citos prātos
tas pats sapnis, tikai mainās gadalaiki
Es nemāku raudāt
Es nemāku raudāt, tāpēc,
paceļu acis augstāk,
zili mākoņi, zili brīnumi
un uz ceļiem man
pērnās vasaras zilumi
zilās vasarās -
zilas asaras
dzirdu klusu mākoņu sanēšanu
viņi steidzas
mūsu smaids, līdz vakaram,
arī beidzas
nokrīt manās plaukstās tavi smiekli
novīst telefona zvani
naktstauriņi jau arī [tomēr] steidzas.
Un tā jau vasaras vairākas no vietas,
raudāt nemāku es.
Mūžam ejam
Izbraukts ceļš.
Cik kilometru neskaitīsim un kāpēc.
Tas mani ved no Tevis šodien prom,
Ne no mums.
Ceļš mūžam paliek rāms.
Mēs mūžam ejam.
Savs katram ceļš.
Un ļauniem piedots tiks,
jo labie piedot turpinās.
Ceļš atcerēsies mūs,
un mēs.
Tu teici, ka bruģis ir auksts? /1
Kad saule pielej zemes virsmu,
Ar siltiem glāstiem tā silda to visu.
Kā maigumu baltu, tā pieglauž ik virsmu,
Pat akmens aukstumu kausē ar vizmu.
Pielej tā siltumu asins stīgās,
Ik katrās miesās – gan cietās, gan mīkstās.
Tā ieaijā maigumu visās lietās,
Pat arī dažās lietainās dienās.
Ik lapa tad iesilst, ik rasas piliens,
Pat Vecrīgas bruģis tad karstumā iesvilst:
Tu pārdomā vēl, kad reiz sacīsi sev,
Ka akmens ir auksts un bruģis ir salts…
Oda rutīnai /1
Par kafiju ar cukuru vai bez;
Ar pienu, medu vai divatā, vai vienai.
Par skatienu uz katrreiz citādo rītu,
Par tevi katrā dzīvā būtnē. Ar katru mani.
Par bailēm par aizgulēšanos,
Par pamošanos
agrāk vai vēlāk.
Nekad?
Par zefīru tavos zobos,
Par steigu bez beigām,
Par sastrēgumiem un kumelīšu tēju,
Jo nepaspēju
Uz savu vakara seriālu
Par Fernando un Marijas
Dzīvi bez rutīnas,
Ar Laimīgām beigām,
Kāzām un skūpstu.
Sirds veida ekrānā.
The End.
RSS |
Kontakti |
Lapas karte
