Dzejoļi par mīlestību

Skrējiens /2

Nepabeigto domu atstāt sapnim,
lai iztirzā.
Iemigt autobusā
pabraukt garām maizes bodei
un iztikt ar ūdeni vien

Ar pirkstu globusā
Trāpīt tev
Nespēju vai nepaspēju.
Bet es skrēju.
Es tiešām skrēju

caurām zeķēm,
bez šalles.
Piedod, ka nokavēju
es tiešām skrēju

No vārda Mīlu atsakies.
Neaizmirsties!
Pie vārda Mīlu nepiekasies.
Nenoziedzies!

Gar vārda Mīlu neniķojies.
Nesatrakojies.
Gar vārdu Mīlu neaizlavīsies
Labāk pasteidzies!

Ar vārdu Mīlu nespēlējies.
Ar vārdu Mīlu var apdedzināties.
Vārdā Mīlu var sapīties.
Sāpīgi - labāk nepaliks nevienam..

mēs skūpstījāmies vakarnakt,
un mūsu mati
bija laimes pielieti,
cieši kopā savīti
bija mūsu pirkstu gali

laternas spīdēja virs mums
un rudens.. čabēja zem kājām
un neviens no mums[abiem] nesteidzās uz mājām..

klusinātas vilcienu skaņas
dunēja uz sliedēm
mēs skūpstījāmies vakarnakt,
Zasulaukā uz sliedēm..

Zemūdens pirkstgalos
plīstošs zaļums,
viņai acīs - ziedlapiņas
(zied).

Savīt plaukstas
cieši un koši
(kā tos septiņus
varavīksnē)
un pacelties
pirkstgalos
(droši).

Viņiem plaukstās -
margrietiņas.

(zied).

Es tevi mīlu
ceturtdien,
kad papīra laiviņas
peld prom pa Nīlu

Uz ielām stāv vīriņi,
augšup paceltiem katliņiem,
viņi ķer krītošos,
mūsu ceturtdienas nogurdinātos

Es tevi mīlu
ceturtdien,
kad darbi no rokas iet,
kad krāsniņā pīrāgs cepas
un ūdenskrāns, kā vienmēr, ciet,
un no pilošās skaņas tu vairs
neiemiedz

Es tevi mīlu
ceturtdien,
es tevi mīlu,
tā, ka saulespuķes
plaukst manās acīs

es tevi mīlu,
ar taviem sauleszaķiem
uz degungala,
kad tu stāvi
pie mūsu mazās
pasaules malas

turi mani savās rokās,
un nelaid mani prom,
turi mani aiz bizēm manām
un slēpies aiz narcisītēm savām

Es tevi mīlu
ceturtdien,
kad kanālmalas
baložus mēs
palaižam peldēt
[atkal] prom pa Nīlu

mazie lietusvīriņi,
pakšķ pār mūsu
smaida kapucīnu

notek acukrāsas
matukrāsas notek prom,
uzbūvētā mūsu ceturtdiena,
saulē nekad neizbalo.

Ieskaties arī