Dzejoļi par mīlestību

Sāpju okeāns /10

Vai kaut kas mainīsies?
Vai tomēr paliksim turpat, kur citi jau komatu liek?
Vai arī viens otram varam ko vairāk sniegt?

Kāpēc mēs sniedzamies pēc tā, kas jau zaudēts?
Vai tas vispār vēl kaut ko ir vērts?
Varbūt viss jau ir pazaudēts?
Un mūsu sirdīs viss, kas nozīmīgs bija ar laiku tiks dzēsts.

Jautājumu ir pārāk daudz,
Kur īstos vārdus uz tiem nesajauc,
Lai skaidra ir atbilde, kaut arī zināms ir viens
Man pietrūkst tavu maigo roku pieskāriens.

Man pietrūkst tavu glāstu un nakts stāstu
Man pietrūkst tavu smaidu un mirkļu skaistu
Man pietrūkst tavu skatu un to laiku,
Kurā daudz ko sev jaunu katrs atklājām,
Un kur daļu no sevis atstājām,
Smaidot skaistām atmiņām.

Es vēlos ieraudzīt vairāk nekā var pateikt
Un sajust vairāk nekā var vēlēties
Es vēlos paredzēt vairāk nekā tiek dots
Un nojaust vairāk nekā vajadzīgs

Vai par daudz no mums tiek prasīts?
Vai par daudz no mums tiek gaidīts?
Vai par daudz mums tiek smaidīts?
Vai par daudz mums tiek aizrādīts?

Es vēlos, lai mēs paceltos pāri sāpju okeānam
Un piezemētos vieglāk, lai nebūtu atsitiena
Es vēlos, lai mēs nebaidītos no nākamā soļa spertā
Un ieklausītos katrs sevī, jo zinu, ka tā ir vislabāk.
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Daina- Galateja

Veltījums Sievietei un kafijas tasītei.*

Ir skatiens, ir logi.
Aiz stikla Daina-Galateja.
Mums dzīve ir uz pusēm –
ar Tevi – rīta mirkļu feja.

Es varu uzlikt savas rokas
uz dinamiskiem gurniem.
Un aizmirstās ir visas mokas-
bez Tevis un bez noktirnēm.

Viss notiek tā, kā rakstīts:
es skūpstu Tavu maigo ādu.
Tik viegli lūpas saskaras,
vēl gribās marmelādi...

Aiz sliekšņa Daina-Galateja,
kā vienmēr - karsta Sieviete.
Uz mirkli - mīlas korifeja,
uz mūžu - kafijas tasīte.

*Zinas Ulstes (1928 – 2006) 1960.gadā veidotās kafijas servīzes Daina dizains iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Ceļa galā /5

Kad šorīt pret pasauli acis pacēlu
simtiem mirkļu lūdza skriet pie Tevis
Lai pateiktu, lai nebaidies. Nebaidies!
Es tikai gribu pasacīt,
cik skaisti šodien ir Tavi smiekli!

Pasaule var manu sirdi salauzt,
pasaule var mani ceļos nomest
Bet es neļaušu sev šodien nokrist
Jo man vēl jāpaspēj Tev pasacīt,
cik skaisti Tu šodien smējies!

Vai atceries kā solījām reiz
Ka iesim līdz galam mēs šajā ceļā.
Bet pasaule mani tagad rauj pie sevis
un es nāku pie Tevis ar piedošanu,
ka nav spēka man ar tevi līdz galam iet...

Un, kad es aiziešu
Tu tikai neskumsti.
Mums vienmēr būs iespēja satikties.
Ceļa galā.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

* * * /6

Balti palagi, maigums un siltums,
Tava smarža, garša, neticams mīļums.
Šīs lietas, kas manas mūzas ik dienu,
Vismaz tās mani sola neatstāt vienu.

No rīta mostos, ievelku elpu,
Sajūtu smaržu, kas piepilda telpu.
Paveros blakus, ko lai vairs saku?
Atrodu tik zemē guļošu kreklu.

Ietinos segā kā rokās reiz tavās,
Jūtu kā slīkstu asarās savās.
Viss, kas apkārt, man saistās ar tevi,
Katrs glāsts un skūpsts, ko maigi man devi.

Es atveru logu un ielaižu vēju,
Bargu, aukstu, asu un spēju.
”Nes prom viņa smaržu, cik ātri vien var,
Un vistālākā koka zaros to kar!”

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

* * * /6

tava elpa
uz manām lūpām dejo
mans acu skats
apdullis apkārt klejo
tavas lūpas
manējās skar
es nezinu
vai maz tā var

tavas rokas
ap mani tinas
mans augums
tavos glāstos pinas
sirds sitas tik strauji
ak jel
tu mani līdz debesīm cel

tu ieskaties
manās acīs
es jūtu
tavas lūpas ko sacīs
tās saka
to ko negaidīju
trīs vārdi
ES TEVI MĪLU

Atvērt dzejoli jaunā lapā...