Dzejoļi par mīlestību
* * * (4)
rakstu vēstuli
ar vārdiem, ar notīm,
ar glāstiem, ar skūpstiem.
bet sūtu caur mākoņiem,
caur jūru, caur vēja šalkām.
nezinu, kas pirmais saņems,
vai Tu, Dienvida dēls,
vai Austrumis izlasīt raudzīsies,
bet varbūt tas tomēr
būsi Tu - cilvēkbērns,
kurš ar kečupu savu lielo muti nosmērējis.
rakstu Tev vēstuli
ar vārdiem, ar notīm
ar glāstiem un skūpstiem,
Tev, jocīgais popkornu ēdāj!
Pārmetums (12)
Vai tu maz dzirdi,
Ka tevi kāds sauc?
Vai tu spēj nojaust,
Ka tevi kāds gaida?
Vai tu spēj just...
Piedod, tas bija pārmetums,
Jo tu pat nenojaut
Cik ļoti mīlu.
Tikai mazliet pietrūkst,
ka neatbildi.
Tikai mazliet pietrūkst,
Ka neatnāc.
Tikai mazliet, mazliet,
mazliet pietrūkst.
Tava siltuma, ko cilvēki
sauc par mīlu.
Un tomēr, vai dzirdi
Manu nevainīgo pārmetumu:
Vai tu maz dzirdi,
Ka tevi kāds sauc?
Vai tu spēj nojaust,
ka tevi kāds gaida?
Vai tu spēj just
cik ļoti kāds tevi mīl, un šo mirkli cenšas pārvērst brīnumā.
Un tomēr...
Tas ir pārmetums.
* * * (1)
es kādreiz Tevi mīlēju.
bet kādreiz ir tik sens,
pat senāks par septiņiem pasaules brīnumiem.
mūsu mīlestība bija
pirmais pasaules brīnums.
tagad to ir tūkstošiem,
tikai tos vairs neskaita
tālāk par septīto.
bet mūsu brīnums
tagad ir bruģis
Vecrīgas mazajās ielās,
kuru mīdam mēs paši
un tie citi,
kas rada tūkstošiem
jaunus pasaules brīnumus.
* * * (4)
uzzīmē krēslu, lai tu varētu apsēsties,
jo mūsu saruna būs ilga un gara.
gara, kā ceļš, ko saliktu no visiem
pasaules akmeņiem un vēl pievienotām pasaules upēm.
uzzīmē arī otru krēslu un padod
to lūdzu man!
vēlos Tev pievienoties, kad būsi ticis līdz kāpām.
tikmēr pasēdēšu.
un tomēr Tev vēl nevajag steigties,
mēs mazliet parunāsim par to,
cik tālu iesim.
* * * (1)
notriekt, noraust asaru no vaiga
vai ļaut ritēt līdz pirkstgaliem,
lai citi redzētu, kā pavēli
manām acīm raudāt...
ja reiz pateiktu:
”viss. viss beidzies. ej projām!”
tavās acīs mirdzētu pirmās asaras,
gatavodamās grūtākajam maratonam.
tad aizietu ar prieku,
redzēdama Tavu karalisko valdonību sagrautu,
strīpaino tīģera kažoku sadriskātu...
uzskatīdama mūsu cirka spēles beigas
kā kaķēns varētu doties prom.
bet Tu slapsties man aiz muguras,
novērodams un gatavībā atņemt citam
kā savu īpašumu.
ieraugot Tevi, griežos atpakaļ,
lai paietos solīti pretī,
bet atkal bēdz, izlikdamies mani nepazīstam.
laikam mūžīgi glaudīsi mani aiz matiem vilkdams.
ak, kā smeldz, ka neredzu
Tavu Cēzarisko drupu kaudzi...