Dzejoļi par mīlestību
Par mums (1)
Ir tūkstošiem gaišu zvaigžņu,
Bet mana mirdz blakus tavai.
Varbūt tā lemts būs notikt –
Nekrist ne tavai, ne manai?
Kas no miljoniem mākoņu spēs
Sacelt tādu spēcīgu vēju,
Ka mana roka tavu pazaudēs
Un es teikšu, ka nepaspēju?
Bet no miljona skaistu vārdu,
Es izvēlos tavus skarbos.
Lai vienīgais, kuru es lādu,
Manā dzīvītē slēptos.
Recepšu grāmatiņa (1)
Manās svinību receptēs tu
Ar lielo burtu ierakstīta.
Vēl pievienot medu un cukuru,
Tad tu būsi ievārīta.
Manā brokastu kalendārā
Tevi saukšu par saldo grēku.
Garša vienmēr citādākā,
Tomēr atļaujos saukt par svētu.
Ik uz soļa, kuru speru,
Manas acis tavas jūt.
Katrās durvīs, kuras veru,
Vēlos beidzot īsta kļūt.
Naktīs pieminu tavus vārdus.
Dienās es atminos tavu elpu.
Un pasakās, kas šķiet par garu,
Es sajūtu tavu zvaigžņu telpu.
Tas nav noslēpums, esi mūza,
Kuru satikt vienreiz mūžā.
Jā, es ceru tevi nepazaudēt,
Bet tavu garšu nekad nesaudzēt.
Esi mana
Ik uz soļa.
Paliec tā –
Vienīgā.
Liec dejot
Saraujos no pieskāriena.
Pirksti pāri ādai,
Auksti un strauji,
Steidzas ielauzties
Kailajās miesās,
Kur zem ribām
Neredzamas bungas rīb
Alkdamas izlauzties.
Liec dejot,
Katram muskulim
Zem ādas
Neprātīgā dejā.
Līdz rītam,
Līdz saules gaismai
Piepildi mani
Ar mīlestību.
Tu, es un jūra (1)
Tu nebiji viens no...
Tu biji labākais!
Labākais rēbuss,
Kas jāatmin.
Tu smejies un netici?
Es nemeloju...
Man patika Tavi smiekli
Un acis.
Acis, kas smējās
Un nepateica neko!
Neko lieku.
Neko, kas dotu cerību...
Es arī smējos!
Tā, it kā rītdienas nebūtu.
Tās nav!
Ir tikai šis vakars.
Tu, es un jūra.
* * * (9)
Nav vārdu uz pasaules tādu,
Ar kuriem es savas jūtas izskaidrot spētu,
Negribu ne liekuļot, ne melot,
Tikai pateikt tev, kas esi tu man.
Mana gaisma, mans mēness vientuļais
Uz kuru es lūkojos ik nakti,
Mans vienmuļais dzīves stāsts,
Kuru es izklāstu tev, mana tumšā nakts.
Uzklausi mani, mīļā nakts,
Kas paslēpj mani no gaismas,
Kas nerāda manu skumjo seju.
