Dzejoļi par mīlestību
Perfekti (10)
Sēžot šeit,
Kamēr pasaule guļ
Divdesmit domas,
Divdesmit viena par tevi
Vai rasa, vai migla,
Vai asaras acīs,
Šodien laikam nāksies
Dejot man vienai.
Viss ir perfekti,
Ja nav nekā!
Tev jau laikam,
Viss ir lieliski!
Uzdāvini man (6)
Uzdāvini man nedaudz Mīlestības,-
Rožu ziedos izauklētas.
Uzdāvini man nedaudz Laimes.-
Tavā dvēs’lē sasildītas.
Uzdāvini man prieka druskas;-
Tavās acīs ierakstītas.
Uzdāvini man nedaudz gaismas;-
Tevis pašas izstarotas.
Uzdāvini man dzīves likstas;-
Mūsu pašu izdzīvotas.
Uzdāvini man gulbju dejas;-
Mūsu laimes simboliku.
* * * (12)
Viegli aizmirsties
Un tavai sirdij pieglausties...
Mīļi pateikties
Un Prinča lomā iejusties...
Tev atklāties
Un nemaz vairs neizlikties...
To visu
Tu iemāciji man...
* * * (13)
Es tev dāvāju rozi
Nu tā tavās rokās guļ
Un stāsta tev visu...
Vienkārši klusējot...
Par to,-
Ko mana dvēsele pauž
Tavai dvēselei...
Par to,-
Ko tikai just
Un skaļi nepateikt...
Tas skats (8)
Tu esi tēja manā krūzē.
Manas podziņas blūzē.
Tu esi acis tik zaļas,
Kuras dotas no dabas.
Tu – halucinogēnā sēne
Un pirmais cilvēks uz Mēness.
Tu esi svētlaimīgs lietus,
Kurš pūdē sētas mietus.
Tu esi viss, ko vēlos
Rītos un vakaros vēsos.
Tava seja ir tas skats,
Kas vienmēr ir gana labs.
