Dzejoļi par mīlestību

Pilnības simfonija /3

Mēness zili blāvajā gaismā šonakt
Viņš Viņas matus maigi un vienmērīgi glāsta
Viņa guļ miegā, elpa tai ir rāma
un tomēr, kaut kā īpatni Viņa klausās
kā Viņš Viņai pilnības simfoniju klāsta:

Kaut arī miegā, varbūt tu tālu prom no manis,
Tomēr sirdis mūsu mūžam kopā būs:
Mūs cieši vienos mīlas saldās saites,
Tava laime par manu laimi kļūs

Ik vienu asaru ko liesi,
Es ar skūpstiem raidīšu prom;
Tu pa mīlas kāpnēm augšup iesi,
Sāpes un žēlums zudīs prom!

Un, kad manas lūpas tevi skars,
Zvaigznes miljoniem kritīs:
Mana sirds kautrīgi sarks,
Vēlēto sapņu stunda sitīs

Dzīvi pārveidosim mirklī šajā,
Kurš pilns laimes un glāstu tīru;
Dzīvosim savu mūžu tajā,
To atkārtot ik brīdi sirdis mūsu liktu

Un, kad acis mūsu uz mūžu slēgsies,
Paslēpes mēs mākoņos spēlēsim:
Tu un es – eņģeļu spārnos tērpsies,
Mūsu pēctečiem savu mīlu vēlēsim... 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Šokolāde /3

Es paspēju izstaigāt tūkstošiem taku -
līdzi Tev sakot tikpat klusu čukstu.
Iztērēt kalniem naudas -
ko pārspēj vien manas kļūdu grēdas.

Pārņem trīsas veroties pēc Tevis,
kam seko neviltots smaids.
Tu dzen man apetīti pēc sevis,
ko labprāt remdētu pie Tevis blakus.

Redzot tās dzirkstošās acis kā kāras ogas,
kas kausētu mani,
ja būtu šokolāde Tava.
Tu kā oga, es kā karsta šokolāde.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Nepretosimies /5

Caur rasu augstu nāku es
Pie tavām plaukstām sildīties
Pie tavām krūtīm pieglausties
Vai asarām tu padosies?

Bet saviļņojums šis tik maigs
Mums abiem sirdīs iezadzies
Un domās liek tev maldīties
Pie velna! Nepretosimies.

Tad tava siltā elpa ar manu sastapsies
Un savā dvēselē tu atdosies
Vai tagad redzi kā pakļaujies?
Un tu man teici - nedosies...

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Tik daudz ko teikt /4

saki ko tu negribi dzirdēt/redzēt/lasīt
to es neteikšu/nerādīšu/nerakstīšu
bet tu klusē kā apjucis pirmklasnieks
un it kā ar to vēl nepietiktu nosarksti

man nav ne jausmas ko lai tev raksta
un mulsuma pilna klusēšana nepalīdz
toties satraukti švīkājumi uz lappuses malām
liecina ka tā pa īstam jau nav ko rakstīt

p.s. man tik daudz tev ir ko teikt

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Rīts /1

auskars, nejauši izkritis gultā, atgādina pazaudētu jautājuma zīmi
vai komisku vējrādi – neliela līdzība ar cirtām,
kas pavirši izklīdušas kur kurā uz spilvena.

kaut kur pa vidu dzīvei, kas izrāda žēlastību,
attālinoties no mums pašiem, ir laiks –
ik stundu šovakar pa vienai izdzēš tās krāsas,
kas mūsu kauliem kalpo par rotu.

svaidoties palagos, kas piesūkušies ar tavu sāli,
rīts atradīs mūs
līdz kliedzienam
atvāzts

vaļā.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...