Dzejoļi par mīlestību

Tās dienas /2

Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.

Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.

Kad mēs tiekamies, mīļais,
Tad runājam niekus,
Un nepateiktais kā akmens
Guļ starp mums nekustināts.

Mēs pļāpājam vien,
Bet pie sevis
Klusībā akmeni bīdām
Un stumjam, un netiekam klāt

Ne tam, ne arī viens otram,
Jo abi runājam niekus,
Bet galvenais tā arī paliek,
Paliek nepateikts…

...Ņem!
Visas manas mīlestības ņem!
Vai nu ir vairāk?
Pats redzi - nav.

Ja mīlas tiesu taisnīgu tu lem,
tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un bij šī mīla sen tev dāvināta,
ar to tu vari darīt kas tev tīk.

Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamies savainosies pats.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu,
kaut gan līdz pēdējam es aplaupīta.

Bet gribu, lai saproti, ka naidu paciest
man ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr - mīlot moki, nokauj pat -
mēs ienaidnieki nebūsim nekad!...

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!

Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.

Ja Tevis nebūtu,
Kur liktu mīlestību savu,
Vai apmainītu to
Pret nopelniem un slavu?

Ja Tevis nebūtu,
Man pietiktu ar prātu,
Bet skumstot vienatnē,
Es Tevi izdomātu.

Ieskaties arī