Dzejoļi par mīlestību

* * *

sen mēs tā gribējām lai šķind debesis un nakts siltie pirksti iegrimuši mākoņos
neaizmiedz šo tumsu var uzspēlēt pat bez augstpapēdeņu trompetēm
lēnētiem smaidiem un glumām un spīdīgām frakām

zvaigžņu vijoles dāsni dzirksteļo un mēnesim citunakt nebūs
tik brangas bungas kas modina pat visdziļāk nolīdušo miegu
neaizmiedz brīnumi nebeidzas bet burvja vārds vēl nav zināms

varbūt ka mēs tikai viesi migla rāmi grābj sūnas un kaisa uz mūsu drānām
smaržo tu zini pēc kā un tu zini cik ilgi tā krāsa mums vēl būs jāklusē
neaizmiedz var pakrist ja sapnim tik tumša bura un nespīd nemaz
it kā tā būtu tikai lelle tikai pelni bez ogles

bet nebīsties daudz ilgāk par mums par šo mazo spēli
zeme būs stipra un sauks atpakaļ pasaulē laistos kuģus
un arī mēs vēl nāksim kad debesis būs tādas skaļas
un senajā karaļnamā nakts izsapņos vēl vienu rītu

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Princese vārdā Ticība /3

Neskrien prom no manis šonakt,
Mana princese mīļā, kārotā;
Neļauj baisā naktī nosmakt,
Maniem sapņiem, mīļotā

Atzīstos, man sirdī zogas
Bailes saltās, ledainās;
Ļaunas domas pie manis dodas,
Tās aizdzen līksmes svelmainās

Negribu es tumsā zaudēt
Gaismu tavu svēto, spēcīgo;
Gribu priekā skaļi plaudēt:
Par to, ka kāvu sevī grēcīgo

Tavām princeses lūpām piemīt spēks:
Skūpsti viegli, mitrinoši;
Jūtot tos, ir daudz kas dzēsts:
Nemiera skices stindzinošas

Alkstu tavas elpas šonakt,
Tava dzīvība mani – brīnums brīnumā;
Tava elpa var no manis zemi norakt,
Manas dienas netaps kapa klusumā

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Princese vārdā Laime /1

Prom Pievakare steidzas pa Mežaparka takām,
Līdz ar gājputnu sapņiem par siltajām zemēm;
Liekas, caur priežu zariem, dzirdu tos man sakām:
Seko mums līdzi ar saviem spārniem un vēlmēm..

Mākoņos mīt brīvība, ko elposi savās plaušās,
Mēs kopā skarsim Dieva mākoņu bārdu;
Vai jūti, kā šobrīd tava sirds klaudz un dauzās,
Satraukta, tai sveši visi pasaules vārdi

Es klusēju, galvu nodūris, veros es sūnās:
Viens nevaru lidot, kaut laiks ir tik jauks,
Bez princeses savas, kura vēl dus kaut kur dūnās,
Kad modīsies viņa, tad mani tā sauks...

Ja sekošu putniem, viņa paliks tad viena,
Velti tā meklēs mani Mežaparka takās,
Kur gaidīt to solījos, kādā vasaras dienā;
Būs princese atmiņās ne sirdī manā

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Kā smaržo rozes pirms negaisa! /4

Kā dūdu skaņas,
Ar skatu pret okeānu plašo
Saviļņojas dvēsele mana,
Un jūtu,
Kā ziedi plaukst, manas maņas,
Tās šo acumirkli garšo!

Acīs plaukst asaras lielas,
Jo skatījis es šīs pasaules mīlu esmu;
Deguns trīc vējā nosalis,
Ieelpojot šīs pasaules mīlu;
Pirksti, trīcošo šovakar glāsta
Viņas – pasaules mīlas seju;
Ausis piepildītas ar mūziku,
Ko komponējusi pasaules mīla;
Mēle noslēpusies kautrīgi
Aiz lūpām…,
Kuras pasaules mīla,
Kā Māte radījusi.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Ņem vērā /8

Aiz šīs miesas
Ir kas vairāk par iekāri
Ņem to vērā
Pirms pieskaries

Aiz šīm lūpām
Ir kas vairāk par vārdiem
Ņem to vērā
Pirms uzrunā

Aiz šīm asarām
Ir kas vairāk par sērām
Ņem to vērā
Pirms noslauki tās

Aiz šīs dvēseles
Ir kas vairāk par ticību
Ņem to vērā
Pirms ieskaties manī

Atvērt dzejoli jaunā lapā...